Author: Inese Ejugbo

ANO Konvencijas par bērna tiesībām 21.pants ir skatāms kontekstā ar šīs konvencijas 20.pantu, kas paredz, ka „bērnam, kuram uz laiku vai ilglaicīgi ir liegta iespēja dzīvot viņa vai viņas ģimenes vidē, vai, ja aizstāvot viņa intereses, nav iespējams atļaut turpmāku uzturēšanos šajā vidē, pienākas īpaša valsts aizstāvība un atbalsts.”

Šī panta trešā daļa precizē, ka „ar šādu aprūpi tiek domāta ‘inter alia’ aprūpe, ievietošana audžuģimenē, kafalah aprūpe pēc islāma likumiem, adopcija, vai ja tas ir nepieciešams, ievietošana atbilstošā institucionālā bērnu aprūpes centrā. Apsverot aprūpes risinājumus, īpaša vērība ir jāpievērš nepieciešamībai nodrošināt nepārtrauktību attiecībā uz bērna audzināšanas pēctecību un ievērot bērna etnisko izcelsmi, reliģiskos uzskatus, kultūras un valodas pēctecību”.

Vēlamies uzsvērt, ka ANO Konvencija par bērna tiesībām gan 20., gan 21.pantā apzināti lieto terminu ‘audžuģimene’ jeb angliski ‘foster care’ vai ‘foster family’ kā alternatīvu aprūpes formu, to apzināti nodalot no adopcijas, institucionālas aprūpes vai aizbildnības (kas ir minēta Konvencijas 9.pantā).

1986.gada ANO Deklarācijas par sociālajiem un juridiskajiem principiem, kas ir saistīti ar bērnu aizsardzību un labklājību, ar īpašu norādi uz ievietošanu audžuģimenēs un adopciju izcelsmes valstī vai starptautiski  (1986 UN Declaration on Social and Legal Principles relating to the Protection and Welfare of Children, with Special Reference  to Foster Placement and Adoption Nationally and Internationally), 11.pants norāda, ka „audžuģimenes, lai arī īslaicīgas pēc dabas, ja nepieciešams, var turpināties līdz bērns ir pilngadīgs, bet tā nevar aizkavēt bērna atgriešanos pie saviem vecākiem vai adopciju.”

Augstāk minētais starptautiskais ‘foster care’ un ‘foster family’ jēdziens ir ekvivalents tiesiskajam regulējumam, kāds ir audžuģimenēm Latvijā. Līdz ar to mūsu ieskatā nav šaubu, ka gadījumos, kad kāds no augstāk minētajiem starptautiskajiem dokumentiem atsaucās uz ‘foster family’ ar to ir domāts tas tiesiskais statuss, kas Latvijā ir zināms kā audžuģimeņu statuss.

ANO Konvencija par bērna tiesībām 21.panta B daļa tā orģināltekstā ļoti skaidri norāda, ka „adopcija uz citu valsti var tikt uzskatīta par alternatīvu bērnu aprūpes formu, ja bērnu nevar nodot audžuģimenē vai adoptētajam, vai arī nevar nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī”.  Proti, angliski tā skan šādi: Recognize that inter-country adoption may be considered as an alternative means of child’s care, if the child cannot be placed in a foster or an adoptive family or cannot in any suitable manner be cared for in the child’s country of origin.

Šārona Detrika grāmatā “Apvienoto Nāciju Konvencijas par bērnu tiesībām komentāri” (Sharon Detrick: A Commentary on the United Nations Convention on the Rights of the Child, izdevējs Martinus Nijhoff, 2012) norāda, ka starpvalstu adopcija, pirmkārt, dalībvalstīm nav uzspiesta. Dalībvalstis regulējumu starpvalstu adopcija var atļaut vai neatļaut, pieņemot lēmumu, kas atbilst katras valsts kultūras, reliģijas un likumu izpratnei. Bet ja nu dalībvalstis starpvalstu adopciju nolēmušas praktizēt, tad ir noteikti priekšraksti, kuriem ir jāseko. Šo priekšrakstu izstrādāšana Bērnu tiesību komitejā ir bijis garš un debatēm pildīts process, kā rezultātā katrs Konvencijas 21.panta vārds ir nopietni izsvērts un tam ir noteikta nozīme.

Uzsveram, ka termins „ievietošana audžuģimenē […] izcelsmes valstī” jeb  „placement in foster […] family […] in the child’s country of origin” ir lietots ļoti apzināti, to lietojot paralēli paredzētajai alternatīvai bērna ārpusģimenes aprūpes formai – adopcijai izcelsmes valsti.

Konvencijas 21.pantā veids, kādā termins „ievietošana audžuģimenē” tiek lietots līdztekus terminam „adopcija”, runājot par aprūpi izcelsmes valstī, skaidri norāda, ka tie ir uzskatāmi par līdzvērtīgiem aprūpes veidiem gadījumos, kad runa ir par adopciju uz citu valsti. Tāpat vēršam Jūsu uzmanību uz faktu, ka Konvencijas 20.panta trešajā daļā ir minēti vēl vairāki ārpusģimenes aprūpes veidi (uzskaitījumu skatīt vēstules trešajā rindkopā), bet tikai viens no tiem – ievietošana audžuģimenē ir noradīts kā līdzvērtīgs adopcijai, kad runa ir par starpvalstu adopciju.

Vēlamies norādīt, ka arī 1986.gada ANO Deklarācija par sociālajiem un juridiskajiem principiem, kas ir saistīti ar bērnu aizsardzību un labklājību, ar īpašu norādi uz ievietošanu audžuģimenēs un adopciju izcelsmes valstī vai starptautiski  (1986 UN Declaration on Social and Legal Principles relating to the Protection and Welfare of Children, with Special Reference  to Foster Placement and Adoption Nationally and Internationally) 17.pants nosaka pavisam strikti – proti, „ja bērns nevar tikt ievietots audžuģimenē vai adoptētāju ģimenē, vai tam nevar nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī, starpvalstu adopcija var tikt apsvērta kā alternatīvs veids kā nodrošināt bērnam ģimeni”.  (Orģināltekstā – If a child cannot be placed in a foster or an adoptive family or cannot in any suitable manner be cared for in the country of origin, intercountry adoption may be considered as an alternative means of providing the child with a family.)

Šārona Detrika grāmatā “Apvienoto Nāciju Konvencijas par bērnu tiesībām komentāri” norāda, ka Konvencijas izstrādes laikā ekspertiem bija zināmas problēmas, kas ir saistītas ar bērnu ievietošanu audžuģimenēs un adopciju, īpaši uzsverot problēmas, kas ir saistītas ar bērna etnisko izcelsmi, reliģisko pārliecību, kultūras mantojumu un valodu. Tādēļ, izstrādājot Konvencijas 21.pantu tika skaidri uzvērts, ka aprūpe audžuģimenē un adopcija izcelsmes valstī vienmēr ir jāuzskata par prioritāru, lai nodrošinātu bērna audzināšanas pēctecību, bet adopciju uz citu valsti – tikai par pakārtotu, tas ir gadījumos, ja citu aprūpi izcelsmes valstī nav iespējams nodrošināt (skat. augstāk minētās grāmatas 350.lpp).

Tieši tādēļ, formulējot to, kas būtu bērnu vislabākajās interesēs, kā arī paturot prātā visas iespējamās problēmas, kas ir saistītas ar ārvalstu adopciju, konvencijas 20.panta trešā daļa tika papildināta ar otro teikumu: „Apsverot aprūpes risinājumus, īpaša vērība ir jāpievērš nepieciešamībai nodrošināt nepārtrauktību attiecībā uz bērna audzināšanas pēctecību un ievērot bērna etnisko izcelsmi, reliģiskos uzskatus, kultūras un valodas pēctecību.”

Starpvalstu adopciju kā pakārtotu aprūpes formu salīdzinājumā ar ievietošanu audžuģimenē un adopciju izcelsmes valstī, konvencijas izveides stadijā ir uzsvēruši vairāki eksperti un nacionālie ziņotāji. Vairākos ekspertu ziņojumos ir norādīts, ka Konvencijas 21.panta trešā daļa interpretējama tādējādi, ka starpvalstu adopcija var tikt apsvērta tikai tad, kad visas citas aprūpes iespējas ir izsmeltas un nav iespējamas un, ka tā var tikt piemērota tikai ekstrēmos un absolūtas ārkārtas gadījumos. (skat. Šāronas Detrikas grāmatas “Apvienoto Nāciju Konvencijas par bērnu tiesībām komentāri” 350. un 351.lpp).

Biedrības „Zvannieku mājas” vārdā –

Mag.iur. Inese Ejugbo

 

Zvannieki ir uzrunājuši 430 Latvijas tiesnešus un Tiesībsargu, ar lūgumu pievērst rūpīgāku uzmanību ANO Konvencijas par bērna tiesībām 21.panta tulkojumam un tā piemērošanai.

Publicējam vēstules tekstu.

______________________________________

Augsti godājamie tiesneši!

 

Biedrības „Zvannieku mājas” redzeslokā ir nonākušas vairākas ārzemju adopcijas lietas, kurās ir pieļauts būtisks ANO Konvencijas par bērna tiesību pārkāpums, kā rezultātā ir notikušas nelikumīgas bērnu adopcijas uz ārzemēm no audžuģimenēm.

Vēršam Jūsu uzmanību uz bieži lietoto kļūdaino ANO Konvencijas par bērna tiesībām 21.panta tulkojumu latviešu valodā (skat. Pielikumu ar salīdzinātajiem tulkojumiem). ANO Konvencijas par bērna tiesībām 21.pants orģināltekstā (skat. tekstus angļu un franču valodā) paredz, ka ārvalstu adopcija ir pieļaujama tikai tad, ja bērnam izcelsmes valstī nevar nodrošināt dzīvošanu audžuģimenē vai tikt adoptētam.

ANO Konvencija par bērna tiesībām ir saistoša Latvijai un tajā iekļautās normas ir piemērojamas tā, kā tas ir izteikts oriģinālvalodā, bet tulkojumam Latviešu valodā ir tikai informatīvs raksturs. Prakse rāda, ka bērnu tiesību pārkāpumi bieži tiek pieļauti tieši dēļ neprecīza tulkojuma latviešu valodā.

Adopcijas lietas dažādās tās procesa stadijās ir skatāmas gan atbilstoši Administratīvā procesa likumam, gan Civilprocesa likumam, bet abi šie procesuālie likumi paredz, ka starptautiskās tiesību normas prevelē pār nacionālajām tiesību normām (APL 15.pants, CPL 5.pants) . Tas savukārt nozīmē, ka gadījumos, ja nacionālās normas neparedz striktu aizliegumu adopcijai uz ārzemēm no audžuģimenēm, tomēr skatot adopcijas lietas tiesām ir jāņem vērā starptautiskais regulējums šajos jautājumos.

Pretēji ANO konvencijai par bērna tiesībām paredzētajai kārtībai, Latvijā bez vecāku gādības palikuši bērni, kas ievietoti audžuģimenēs, regulāri tiek pakļauti ārzemju adopcijas procesam, atņemot tiem iespēju palikt izveidotajās ģimeniskajās attiecībās savā zemē. Statistika rāda, ka no audžuģimenēm Latvijas valsts ārzemju adopcijai 2013.g. nodeva 68 bērnus un no bērnu aprūpes centriem 63 bērnus. Tas nozīmē, ka lielākajā daļā ārzemju adopcijas lietās ir pieļauts ANO konvencijas par bērna tiesībām 21.panta pārkāpums.

Aicinām tiesas pieņemt lēmumus, kas ir atbilstoši ANO konvencijai par bērna tiesībām un nepieļaut Latvijas audžuģimenēs ievietotu bērnu nodošanu ārvalstu adopcijā, un ņemt vērā izveidotās ģimeniskās attiecības un ieguldītos Latvijas cilvēku un naudas resursus.

 

Pielikums: ANO konvencijas par bērna tiesībām esošais un labotais tulkojums

Biedrība “Zvannieku mājas”

_______________________________________

PIELIKUMS

ESOŠAIS TULKOJUMS: (Izceltie (bold) vārdi tiek laboti)

21.pants

Dalībvalstis, kas atzinušas un/vai atļāvušas adoptācijas sistēmas funkcionēšanu, nodrošina, lai pirmām kārtām tiktu vislabāk ievērotas bērna intereses, un tās:

a) nodrošina, lai bērna adoptāciju atļautu tikai kompetentas varas iestādes, kuras saskaņā ar piemērojamo likumu un procedūrām, kā arī pamatojoties uz visu ar lietu saistīto un ticamo informāciju, noteic, ka adoptācija pieļaujama atbilstoši bērna statusam attiecībā uz vecākiem, radiniekiem un likumīgajiem aizbildņiem un ka ieinteresētās personas, ja vajadzīgs, devušas savu apzinātu piekrišanu adoptācijai uz tādas konsultācijas pamata, kāda var būt nepieciešama;

 

b) atzīst, ka adoptācija citā valstī var tikt uzskatīta par alternatīvu bērna aprūpes paņēmienu, ja bērnu nevar nodot audzināšanā vai uzņemt ģimenē, kas varētu nodrošināt viņa audzināšanu vai adoptāciju, un ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams;

 

c) nodrošina, lai bērna adoptācijas gadījumā citā valstī tiktu piemērotas tādas pašas garantijas un normas, kādas piemēro adopcijai savā valstī;

d) veic visus nepieciešamos pasākumus nolūkā nodrošināt, lai adopcijas gadījumā citā valstī bērna iekārtošana nedotu iespēju ar to saistītajām personām gūt nepamatotus finansiālus labumus;

e) ja nepieciešams, veicina šā panta mērķu sasniegšanu, noslēdzot divpusējas vai daudzpusējas vienošanās vai nolīgumus, un cenšas uz šā pamata nodrošināt, lai bērna iekārtošanu citā valstī īstenotu kompetenti varas orgāni vai iestādes.

 

PRECIZĒTS TULKOJUMS: (Izceltie (bold) vārdi ir laboti)

21.pants

Dalībvalstīm, kas atzinušas un/vai atļāvušas adopcijas sistēmas funkcionēšanu, jānodrošina ka bērna vislabākās intereses ir visam pāri stāvošs lielums, un dalībvalstis:

a) —

b) atzīst, ka adopcija citā valstī var tikt uzskatīta par alternatīvu bērnu aprūpes formu, ja bērnu nevar nodot audžuģimenē vai adoptētajam, vai arī nevar nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī;

______________________

 

Konvencijas angļu teksts

 

Article 21

States Parties that recognize and/or permit the system of adoption shall ensure that the best interests of the child shall be the paramount consideration and they shall: 

(a) Ensure that the adoption of a child is authorized only by competent authorities who determine, in accordance with applicable law and procedures and on the basis of all pertinent and reliable information, that the adoption is permissible in view of the child’s status concerning parents, relatives and legal guardians and that, if required, the persons concerned have given their informed consent to the adoption on the basis of such counselling as may be necessary;

(b) Recognize that inter-country adoption may be considered as an alternative means of child’s care, if the child cannot be placed in a foster or an adoptive family or cannot in any suitable manner be cared for in the child’s country of origin;

(c) Ensure that the child concerned by inter-country adoption enjoys safeguards and standards equivalent to those existing in the case of national adoption;

(d) Take all appropriate measures to ensure that, in inter-country adoption, the placement does not result in improper financial gain for those involved in it;

(e) Promote, where appropriate, the objectives of the present article by concluding bilateral or multilateral arrangements or agreements, and endeavour, within this framework, to ensure that the placement of the child in another country is carried out by competent authorities or organs.

 

______________________

 

 

Konvencijas franču teksts

 

Article 21

Les Etats parties qui admettent et/ou autorisent l’adoption s’assurent que l’intérêt supérieur de l’enfant est la considération primordiale en la matière, et :

a) Veillent à ce que l’adoption d’un enfant ne soit autorisée que par les autorités compétentes, qui vérifient, conformément à la loi et aux procédures applicables et sur la base de tous les renseignements fiables relatifs au cas considéré, que l’adoption peut avoir lieu eu égard à la situation de l’enfant par rapport à ses père et mère, parents et représentants légaux et que, le cas échéant, les personnes intéressées ont donné leur consentement à l’adoption en connaissance de cause, après s’être entourées des avis nécessaires;

b) Reconnaissent que l’adoption à l’étranger peut être envisagée comme un autre moyen d’assurer les soins nécessaires à l’enfant, si celui-ci ne peut, dans son pays d’origine, être placé dans une famille nourricière ou adoptive ou être convenablement élevé;

c) Veillent, en cas d’adoption à l’étranger, à ce que l’enfant ait le bénéfice de garanties et de normes équivalant à celles existant en cas d’adoption nationale;

d) Prennent toutes les mesures appropriées pour veiller à ce que, en cas d’adoption à l’étranger, le placement de l’enfant ne se traduise pas par un profit matériel indu pour les personnes qui en sont responsables;

e) Poursuivent les objectifs du présent article en concluant des arrangements ou des accords bilatéraux ou multilatéraux, selon les cas, et s’efforcent dans ce cadre de veiller à ce que les placements d’enfants à l’étranger soient effectués par des autorités ou des organes compétents.