Biedrības „Zvannieku mājas” 2008.gada 5.septembra atklātā vēstule prezidentam Valdim Zatleram, Ministru prezidentam Ivaram Godmanim, bērnu un ģimenes lietu ministram Ainaram Baštikam, labklājības ministrei Ivetai Purnei, Saeimas deputātiem
Šobrīd, kad visa Latvijas sabiedrība ir lieciniece neskaitāmiem kliedzošiem piemēriem, kad bērni cieš no vardarbības paši savās ģimenēs, ir atstāti pamestībā, krīt pa logiem un pat tiek slepkavoti, biedrība «Zvannieku mājas» nespēj klusēt par valsts politikas trūkumiem attieksmē pret bērniem.
Tā kā mums ir vairāk nekā 7 gadu pieredze darbā ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, esam cieši sadarbojušies ar neskaitāmām bāriņtiesām un bērnunamiem, kā arī biedrības biedri ņēmuši aprūpē (aizbildniecībā, audžuģimenēs un adopcijā) kopskaitā vairākus desmitus bērnu, mēs nemitīgi analizējam, kas ir tie cēloņi un pamatjautājumi, kādēļ problēmas šajā jomā netiek pienācīgi risinātas. Vairākkārt esam arī bijuši liecinieki gadījumiem, kad nepietiekama finansējuma dēļ atsevišķas problēmas vienkārši netiek risinātas – bērni tiek atstāti savās bioloģiskajās ģimenēs, jo «nav jau tik traki», vai arī aizbildņi un audžuģimenes atsakās uzņemties papildus pienākumus nepietiekamu finanšu resursu dēļ.
Kaut arī problēmu ārpusģimenes aprūpes jomā ir daudz un sarežģītas, un tās prasa atsevišķu, daudz dziļāku analīzi, šoreiz vēlamies pievērsties tikai vienam, bet ļoti būtiskam jautājumam – ārpusģimenes aprūpes finansēšanas problēmām. Pienācīga finansējuma piešķiršana un efektīvas izpildu sistēmas radīšana ir politiskās gribas un valsts prioritāšu jautājums. Kaut arī nemitīgi tiek skandēts, ka bērni ir šīs valsts prioritāte, faktiskā situācija liecina par pretējo. Bērni ir šīs valsts politikas un valstiskās gribas trūkuma upuri.
Ņemot vērā, ka tieši šobrīd noris process pie valsts budžeta plānošanas nākamajam gadam, vēršamies pie jums ar lūgumu aktualizēt jautājumu par pabalstiem un atlīdzībām, kas paredzētas saistībā ar ārpusģimenes aprūpē nodotiem bērniem.
Latvijā ir neizmērojami liels to bērnu skaits, kas dažādu apsvērumu dēļ nevar atrasties savās bioloģiskajās ģimenēs, tādēļ viņiem nepieciešams nodrošināt ārpusģimenes aprūpi, t.i., ievietot bērnunamā, audžuģimenēs vai nodot aizbildniecībā. Katru reizi, kad publiski izskan kārtējais gadījums par bērnu, kas cietis no vardarbības ģimenē vai bijis atstāts novārtā, visa sabiedrība, ieskaitot Bērnu un ģimenes lietu ministriju (BĢLM), vienmēr uzdod jautājumus: «Kur bija bāriņtiesa? Vai bāriņtiesa to neredzēja? Kāpēc nerīkojās?» un steidzas sodīt «vainīgos», kam tiek piešķirta grēkāža loma.
Mūsu pieredze liecina, ka nogrūst vainu uz citiem, problēmu neatrisina. Problēmas risināšanas sākums ir vispirms atzīt krīzes apmērus un tad paredzēt nenoliedzami ievērojamu finansējumu, kas nepieciešams, lai sāktu problēmu risināt.
Vai šajā valstī tiek domāts par to, kas notiek ar bērniem pēc tam, kad tie tiek atņemti vecākiem? Vai tam tiek piešķirts atbilstošs finansējums?
Diemžēl pašvaldībām ir kļuvis arvien grūtāk uzturēt bērnunamus, tādēļ ļoti bieži tie tiek pārveidoti par krīzes vai dienas centriem vai vienkārši slēgti. Tā, piemēram, Cēsu rajona pašvaldība secināja, ka 2007.gadā viena bērna uzturēšana Cēsu rajona vienīgajā bērnunamā «Gaujaslīči» izmaksā Ls 572 mēnesī, kas, pašvaldībasprāt, ir par dārgu, tādēļ šo bērnunamu likvidēja. Šogad piedzīvojām, ka arī krīzes centru pakalpojumi valstij bija par dārgu un valsts atteicās pirkt to pakalpojumus, tādēļ daļa krīzes centru tika slēgti.
Patiesībā ir likvidēta tikai vieta, kur bērni uzturējās, bet ne pati problēma. Vēl aizvien netrūkst bērnu, kuriem nekavējoties nepieciešama ārpusģimenes aprūpe.
Kas ir alternatīva? Bērnu ievietošana audžuģimenēs vai nodošana aizbildniecībā. Faktiski tas nozīmē valsts funkciju (bērnu sociālās aprūpes) deleģēšana konkrētām privātpersonām, kurām par šo funkciju pildīšanu būtu jāsaņem adekvāts atalgojums un finansējums. Diemžēl šobrīd šis finansējums ir nepieļaujami mazs un ne aizbildņiem, ne audžuģimenēm nav iespējams uzturēt bērnu par valsts piešķiro finansējumu un faktiski tas ir jādara par saviem personiskajiem vai cituviet sarūpētiem līdzekļiem.
Atskatoties vēsturiski, atlīdzība par aizbildņa pienākuma pildīšanu bija noteikta Ministru kabineta 1995.gada 19.decembra noteikumos Nr.383, kas paredzēja, ka atlīdzība tiek maksāta valstī noteiktās minimālās algas apmērā. No 1996.gada aprīļa minimālā alga bija 38 lati mēnesī. Vēlāk – 2000.gada 7.marta noteikumos Nr.87 Ministru kabinets noteica konkrētas summas – atlīdzības apmēru aizbildnim par pienākumu pildīšanu – Ls 38 un pabalstu bērna uzturēšanai Ls 32 mēnesī. Kopš tā laika, tas ir, jau 12 gadus (!), atlīdzības un pabalsta apmērs nav mainījies. Turklāt, ja aizbildnim aizbildniecībā ir vairāk kā viens bērns, atlīdzības apmērs nemainās, tikai pabalstu palielina par Ls 32 par katru bērnu.
Būtiski ir arī norādīt, ka Civillikuma 258.pants paredz, ka aizbilstamā uzturam jālieto paša aizbilstamā līdzekļi. Šī panta trešā daļa nosaka pavisam konkrēti: «Ja trūkst aizbilstamā līdzekļu viņa uzturam, aizbildnim nav pienākums aizbilstamo uzturēt uz sava rēķina.» Diemžēl praksē notiek pretējais – visi apzinīgi aizbildņi ievērojami piemaksā no saviem līdzekļiem. Turklāt ir ironisks kuriozs, ka piesakoties uz aizbildnību, potenciālajam aizbildnim jāiesniedz bāriņtiesai dokumenti, kas apliecina, ka ģimenes ienākumi ir pietiekami, lai varētu uzturēt aizbilstamo – pilnīgi pretēji Civillikuma 258.panta jēgai un mērķim.
Savukārt attiecībā uz atlīdzības apmēru audžuģimenēm, jāsecina, ka ar Ministru kabineta 2004.gada 14.decembra noteikumiem Nr.1021 atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu tika noteikta Ls 70 apmērā, bet ar 2005.gada 30.augusta noteikumiem Nr.649 tā palielināta līdz Ls 80. Būtiski ir norādīt, ka 2005.gadā minimālā alga arī bija Ls 80. Līdz ar to jāsecina, ka šis atlīdzības apmērs faktiski tika pielīdzināts minimālajai darba algai. Arī šajā gadījumā jāsaka, ka neskatoties uz to, ka kopš tā laika minimālā darba alga valstī ir dubultojusies, jau 3 gadus atlīdzības apmērs par audžuģimenes pienākumu pildīšanu nav palielināts.
Savukārt attiecībā uz pabalstu audžuģimenē ievietota bērna uzturam, apģērbam un mīkstā inventāra (gultas veļas, sega, spilvena, matrača) iegādei, lēmums ir jāpieņem pašvaldībai atbilstoši savai izpratnei par vajadzībām un konkrētās pašvaldības faktiskajām finansiālajām iespējām. Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1036 paredz, ka minimālais pabalsts bērna uzturam, apģērbam un mīkstā inventāra (gultas veļas, sega, spilvena, matrača) iegādei ir Ls 27. Kā liecina Bērnu un ģimenes lietu ministrijas apkopotie dati, nereti pašvaldības savas šaurās rocības dēļ arī izvēlas maksāt minimālo pabalsta apmēru (vai tuvu tam).
Kā izņēmumu varam minēt Rīgas pašvaldību, kas ar īpašiem saistošajiem noteikumiem ir paredzējusi, ka Rīgas pilsētas pašvaldības pabalsts bērna uzturam katram bērnam audžuģimenē mēnesī tiek noteikts 75% apmērā no Latvijas Republikā noteiktās minimālās mēneša darba algas.
Šā gada jūlijā bija biedrības «Zvannieku mājas» pārstāvju tikšanās ar BĢLM pārstāvjiem un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšnieci Lailu Riekstu-Riekstiņu. Kaut arī tikšanās reizē biedrības pārstāvjiem tika aprādīts, ka audžuģimenei ir tiesības atteikties uzņemt bērnu par tik mazu pabalsta apmēru, tomēr praksē situācijas izvēršas daudz traģiskāk.
Tā, piemēram, pie biedrības «Zvannieku mājas» griezās kāda pašvaldība saistībā ar 2 nepilngadīgiem vienas ģimenes bērniem. Jaunākais no tiem bija jaunāks par vienu gadu. Abi bija ievietoti bērnunamā. Bet, tā kā bērnu uzturēšana bērnunamā pašvaldībai izmaksāja pārāk dārgi (aptuveni Ls 300 mēnesī par vecāko bērnu), tā meklēja citu – lētāku risinājumu un lūdza bērnus uzņemt kādā no biedrības «Zvannieku mājas» atbalstītajām audžuģimenēm.
Klausot L.Riekstas-Riekstiņas padomam, biedrība lūdza, lai pabalsts audžuģimenē ievietotā bērna uzturam mēnesī ir noteikts vismaz Ls 80 apmērā par katru bērnu. Diemžēl arī šādu summu pašvaldība uzskatīja par neiespējamu maksāt, tādēļ nolēma, ka, ņemot vērā to, ka jaunākajam bērnam uzturēšanās bērnunamā līdz 2 gadu vecumam apmaksā valsts (līdz ar to pašvaldībai tas neko nemaksās!), tad bērni tiks šķirti – jaunāko atstās bērnunamā, bet par vecākā bērna uzturēšanu maksās audžuģimenei prasītos Ls 80. Tā kā biedrība «Zvannieku mājas» uzskatīja, ka šāds lēmums, iespējams, būtu atbilstošs pašvaldības finanšu stāvoklim, bet patiesībā ir kardināli pretējs bērnu interesēm, tad biedrība lūdza attiecīgo pašvaldību vēlreiz pārskatīt savas finansiālās iespējas un piekrita, ka jaunākais bērns biedrības atbalstītā audžuģimenē tiek uzņemts par noteikto minimālo pabalstu – 27 latiem, tas ir, par daudz mazāku pabalsta apmēru nekā 11 mēnešus vecu bērnu ir iespējams uzturēt. Pārējo naudu, kas nepieciešama bērna uzturēšanai, biedrība nolēma meklēt piesaistot ziedotājus.
Minētais piemērs uzskatāmi parāda, ka esošais ārpusģimenes aprūpes finansēšanas modelis ir neefektīvs un faktiski kaitniecisks, jo nekalpo bērnu interesēm. Kaut arī BĢLM pārstāvji un VBTAI priekšniece aprādīja biedrībai «Zvannieku mājas», ka drīz tiks realizēta pašvaldības reforma un nebūs vairs mazu un nabadzīgu pašvaldību, līdz ar to sagaidāms, ka nākotnē šādu problēmu vairs nebūs, tomēr vēlamies norādīt, ka pašvaldību teritoriālā un administratīvā reforma kā steidzama valsts prioritāte ir jau vairāk kā desmit gadus, tomēr vēl aizvien tā nav pabeigta. Līdz ar to, lemjot bērnu likteni nevar paļauties uz politiskiem solījumiem pašvaldību reformu pabeigt drīz un atbilstoši šai cerībai šobrīd atteikties risināt problēmas, kas saistītas ar neefektīvu finansēšanas sistēmu bērnu ārpusģimenes aprūpei.
Atbilstoši augstāk minētajam, uzskatam, ka bērnu ārpusģimenes aprūpi būtiski uzlabotu:
1) Finansējuma kārtības maiņa, nosakot, ka visus izdevumus, kas saistīti ar bērnu ārpusģimenes aprūpi uzņemas valsts un nevis pašvaldība. Līdz ar to konkrētā bērna likteņa izlemšana nebūtu sasaistīta ar atsevišķās pašvaldības finanšu iespējām (vai iespēju trūkumu).
2) Tā kā aizbildņi un audžuģimenes pilda darbu – realizē noteiktas valsts funkcijas bērnu ārpusģimenes aprūpes jomā, būtu jānosaka adekvāta atlīdzība par aizbildņa un audžuģimenes pienākuma pildīšanu, nosakot, ka atlīdzības apmērs nevar būt mazāks par valstī noteikto minimālo darba algu.
3) Būtiski palielināt pabalsta apmēru par katru aizbildniecībā paņemtu bērnu un minimālo pabalsta apmēru par katru audžuģimenē ievietotu bērnu, kas būtu ne mazāka par 75% no minimālās darba algas.
Tā kā tieši Jūsu kompetencē ir mainīt valsts politiku bērnu aprūpes jomā un sagatavot atbilstošus normatīvos aktus situācijas izmainīšanai, lūdzam jūs nekavējoties rīkoties, lai padarītu ārpusģimenes aprūpes darbu efektīvāku un kvalitatīvāku. Kaut arī valsts ir izsludinājusi taupības režīmu un šajā situācijā būtu viegli aizbildināties ar naudas trūkumu, tomēr nedrīkst aizmirst, ka uz bērnu rēķina valsts jau ir taupījusi nepiedodami ilgi.
Budžeta naudas sadale ir prioritāšu jautājums un beidzot ir pienācis laiks bērnus kā prioritāti izvirzīt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tieši politiskās gribas trūkums un nepietiekamās finanses rada situāciju, ka daudzi Latvijas bērni ir nepietiekami aprūpēti un potenciālie audžuvecāki vai aizbildņi nav ieinteresēti uzņemties papildus rūpes par svešiem bērniem, no valsts nesaņemot pienācīgu atbalstu. Šodien novārtā atstāti un nemīlēti bērni ir potenciālie noziedznieki un varmākas rīt. Vai tiešām tas ir šīs valsts mērķis, ka mūsu sabiedrībā turpinās progresēt «paipalu», «grantiņu» un citu noziedznieku skaits?
Biedrības «Zvannieku mājas» vārdā:
biedrības dibinātājs un valdes loceklis mācītājs Juris Cālītis,
biedrības valdes locekle mag.iur. Inese Riežniece
