ANO Konvencijas par bērna tiesībām 21.pants ir skatāms kontekstā ar šīs konvencijas 20.pantu, kas paredz, ka „bērnam, kuram uz laiku vai ilglaicīgi ir liegta iespēja dzīvot viņa vai viņas ģimenes vidē, vai, ja aizstāvot viņa intereses, nav iespējams atļaut turpmāku uzturēšanos šajā vidē, pienākas īpaša valsts aizstāvība un atbalsts.”
Šī panta trešā daļa precizē, ka „ar šādu aprūpi tiek domāta ‘inter alia’ aprūpe, ievietošana audžuģimenē, kafalah aprūpe pēc islāma likumiem, adopcija, vai ja tas ir nepieciešams, ievietošana atbilstošā institucionālā bērnu aprūpes centrā. Apsverot aprūpes risinājumus, īpaša vērība ir jāpievērš nepieciešamībai nodrošināt nepārtrauktību attiecībā uz bērna audzināšanas pēctecību un ievērot bērna etnisko izcelsmi, reliģiskos uzskatus, kultūras un valodas pēctecību”.
Vēlamies uzsvērt, ka ANO Konvencija par bērna tiesībām gan 20., gan 21.pantā apzināti lieto terminu ‘audžuģimene’ jeb angliski ‘foster care’ vai ‘foster family’ kā alternatīvu aprūpes formu, to apzināti nodalot no adopcijas, institucionālas aprūpes vai aizbildnības (kas ir minēta Konvencijas 9.pantā).
1986.gada ANO Deklarācijas par sociālajiem un juridiskajiem principiem, kas ir saistīti ar bērnu aizsardzību un labklājību, ar īpašu norādi uz ievietošanu audžuģimenēs un adopciju izcelsmes valstī vai starptautiski (1986 UN Declaration on Social and Legal Principles relating to the Protection and Welfare of Children, with Special Reference to Foster Placement and Adoption Nationally and Internationally), 11.pants norāda, ka „audžuģimenes, lai arī īslaicīgas pēc dabas, ja nepieciešams, var turpināties līdz bērns ir pilngadīgs, bet tā nevar aizkavēt bērna atgriešanos pie saviem vecākiem vai adopciju.”
Augstāk minētais starptautiskais ‘foster care’ un ‘foster family’ jēdziens ir ekvivalents tiesiskajam regulējumam, kāds ir audžuģimenēm Latvijā. Līdz ar to mūsu ieskatā nav šaubu, ka gadījumos, kad kāds no augstāk minētajiem starptautiskajiem dokumentiem atsaucās uz ‘foster family’ ar to ir domāts tas tiesiskais statuss, kas Latvijā ir zināms kā audžuģimeņu statuss.
ANO Konvencija par bērna tiesībām 21.panta B daļa tā orģināltekstā ļoti skaidri norāda, ka „adopcija uz citu valsti var tikt uzskatīta par alternatīvu bērnu aprūpes formu, ja bērnu nevar nodot audžuģimenē vai adoptētajam, vai arī nevar nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī”. Proti, angliski tā skan šādi: Recognize that inter-country adoption may be considered as an alternative means of child’s care, if the child cannot be placed in a foster or an adoptive family or cannot in any suitable manner be cared for in the child’s country of origin.
Šārona Detrika grāmatā “Apvienoto Nāciju Konvencijas par bērnu tiesībām komentāri” (Sharon Detrick: A Commentary on the United Nations Convention on the Rights of the Child, izdevējs Martinus Nijhoff, 2012) norāda, ka starpvalstu adopcija, pirmkārt, dalībvalstīm nav uzspiesta. Dalībvalstis regulējumu starpvalstu adopcija var atļaut vai neatļaut, pieņemot lēmumu, kas atbilst katras valsts kultūras, reliģijas un likumu izpratnei. Bet ja nu dalībvalstis starpvalstu adopciju nolēmušas praktizēt, tad ir noteikti priekšraksti, kuriem ir jāseko. Šo priekšrakstu izstrādāšana Bērnu tiesību komitejā ir bijis garš un debatēm pildīts process, kā rezultātā katrs Konvencijas 21.panta vārds ir nopietni izsvērts un tam ir noteikta nozīme.
Uzsveram, ka termins „ievietošana audžuģimenē […] izcelsmes valstī” jeb „placement in foster […] family […] in the child’s country of origin” ir lietots ļoti apzināti, to lietojot paralēli paredzētajai alternatīvai bērna ārpusģimenes aprūpes formai – adopcijai izcelsmes valsti.
Konvencijas 21.pantā veids, kādā termins „ievietošana audžuģimenē” tiek lietots līdztekus terminam „adopcija”, runājot par aprūpi izcelsmes valstī, skaidri norāda, ka tie ir uzskatāmi par līdzvērtīgiem aprūpes veidiem gadījumos, kad runa ir par adopciju uz citu valsti. Tāpat vēršam Jūsu uzmanību uz faktu, ka Konvencijas 20.panta trešajā daļā ir minēti vēl vairāki ārpusģimenes aprūpes veidi (uzskaitījumu skatīt vēstules trešajā rindkopā), bet tikai viens no tiem – ievietošana audžuģimenē ir noradīts kā līdzvērtīgs adopcijai, kad runa ir par starpvalstu adopciju.
Vēlamies norādīt, ka arī 1986.gada ANO Deklarācija par sociālajiem un juridiskajiem principiem, kas ir saistīti ar bērnu aizsardzību un labklājību, ar īpašu norādi uz ievietošanu audžuģimenēs un adopciju izcelsmes valstī vai starptautiski (1986 UN Declaration on Social and Legal Principles relating to the Protection and Welfare of Children, with Special Reference to Foster Placement and Adoption Nationally and Internationally) 17.pants nosaka pavisam strikti – proti, „ja bērns nevar tikt ievietots audžuģimenē vai adoptētāju ģimenē, vai tam nevar nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī, starpvalstu adopcija var tikt apsvērta kā alternatīvs veids kā nodrošināt bērnam ģimeni”. (Orģināltekstā – If a child cannot be placed in a foster or an adoptive family or cannot in any suitable manner be cared for in the country of origin, intercountry adoption may be considered as an alternative means of providing the child with a family.)
Šārona Detrika grāmatā “Apvienoto Nāciju Konvencijas par bērnu tiesībām komentāri” norāda, ka Konvencijas izstrādes laikā ekspertiem bija zināmas problēmas, kas ir saistītas ar bērnu ievietošanu audžuģimenēs un adopciju, īpaši uzsverot problēmas, kas ir saistītas ar bērna etnisko izcelsmi, reliģisko pārliecību, kultūras mantojumu un valodu. Tādēļ, izstrādājot Konvencijas 21.pantu tika skaidri uzvērts, ka aprūpe audžuģimenē un adopcija izcelsmes valstī vienmēr ir jāuzskata par prioritāru, lai nodrošinātu bērna audzināšanas pēctecību, bet adopciju uz citu valsti – tikai par pakārtotu, tas ir gadījumos, ja citu aprūpi izcelsmes valstī nav iespējams nodrošināt (skat. augstāk minētās grāmatas 350.lpp).
Tieši tādēļ, formulējot to, kas būtu bērnu vislabākajās interesēs, kā arī paturot prātā visas iespējamās problēmas, kas ir saistītas ar ārvalstu adopciju, konvencijas 20.panta trešā daļa tika papildināta ar otro teikumu: „Apsverot aprūpes risinājumus, īpaša vērība ir jāpievērš nepieciešamībai nodrošināt nepārtrauktību attiecībā uz bērna audzināšanas pēctecību un ievērot bērna etnisko izcelsmi, reliģiskos uzskatus, kultūras un valodas pēctecību.”
Starpvalstu adopciju kā pakārtotu aprūpes formu salīdzinājumā ar ievietošanu audžuģimenē un adopciju izcelsmes valstī, konvencijas izveides stadijā ir uzsvēruši vairāki eksperti un nacionālie ziņotāji. Vairākos ekspertu ziņojumos ir norādīts, ka Konvencijas 21.panta trešā daļa interpretējama tādējādi, ka starpvalstu adopcija var tikt apsvērta tikai tad, kad visas citas aprūpes iespējas ir izsmeltas un nav iespējamas un, ka tā var tikt piemērota tikai ekstrēmos un absolūtas ārkārtas gadījumos. (skat. Šāronas Detrikas grāmatas “Apvienoto Nāciju Konvencijas par bērnu tiesībām komentāri” 350. un 351.lpp).
Biedrības „Zvannieku mājas” vārdā –
Mag.iur. Inese Ejugbo
