Mareks – Zvannieku mājas

Kāpēc gandrīz visas mātes priekā slauka asaras, kad redz, ka viņu lolojums sper pirmo soli vai trāpa ar pilnu karoti tieši mutē, visiem mums ir skaidrs. Vai varat iedomāties mūsu aizkustinājumu, kad deviņgadīgais Mareks paņem no veļas striķa peldkostīmu un dodas visiem līdzi uz dīķi peldēt. Nu, protams, nē, tāpēc pastāstīšu kas aiz tā slēpjas.

Visi, kas pazīst Mareku, zina, ka viņš visneiedomājamākās lietas prot iegriezt kā vilciņu. Nokļuvis pie mums triju gadu vecumā nestaigājošs, nerunājošs, ar diagnozi „akls”, Mareks ātri vien iemācījās staigāt un nekļūdīgi stiepa rociņu pēc končām vai mobiliem telefoniem, kas stāvēja uz galda. No akluma nebija ne miņas. Viņš kļuva tik aktīvs un pārvietojās ar tādu ātrumu, ka kādam viņš bija nemi9tīgi jāpieskata. Pēc kāda laika viņš atklāja ūdens stihiju, un neviens vairs nevarēja būt drošs, ka māja necietīs plūdos, kas radās aizsprostotas izlietnes dēļ. Mareka prieka saucieni, likās, skanēja visās vannas istabās vienlaicīgi.

Vēl kādu laiku atpakaļ Mareks, likās, varēja iztikt bez mums, atrodot, ko darīt un kā tikt ar visu galā. Tā viņš ir iemācījies šūpoties un iegriezt tās, lai sanāk arī karuselis, arī lēkāšanas priekus batutā un tā vēl daudz ko citu. Bet tagad esam pamanījuši, ka viņš grib dalīties savā priekā ar citiem. Viņš nāk un velk aiz rokas katru, kas gadās ceļā. Viņam gribas kompāniju. Un viņš grib to pateikt! Tāpēc viņš īd un čīkst, gluži tāpat, ka visi savu vecāku lolojumi noteiktā vecumā.

Marekam vajag nedaudz vairāk laika, nekā pārējiem bērniem. Bet viņš arī saprot, ka augstākais labums ir končas, nekas nevar būt labāk par dubļiem un ūdeni un, ja to visu ļauj viņam pašam atklāt un dod viņam pietiekami daudz brīvības, mēs ticam, ka viņš ir uz pareizā ceļa, un viss vēl ir priekšā.

Maijs un jūnijs pagāja saspringti daudzo eksāmenu un izlaidumu dēļ. Šogad Zvannieku ģimenē bija 1 bērnudārza beidzējs, 2 pamatskolas, 2 vidusskolas un 1 augstskolas absolvents. Šeit nu gan vietā ir vārds “cīnītāji”, ko var attiecināt uz visiem mūsu bērniem un jauniešiem un es nevaru nepastāstīt par viņiem ko vairāk…

Vizbulīte ar izcilu atzīmi (8 balles) absolvēja Rēzeknes augstskolu un mēs ārkārtīgi priecājamies un lepojamies par mūsu vecāko meitu, kas visiem ir rādījusi apskaužamu centību un mērķtiecību savās studijās. Lai arī Vizbulīte piedzīvoja, ka viņas dators “nojūk” kopā ar visu diplomdarbu, viņa saņēmās, piezvanīja Sandrai un teica: “Mammīt, tu mani ātrāk no Rēzeknes mājās negaidi, kamēr nebūšu uzrakstījusi savu diplomdarbu no jauna”. Kad bija palicis tik maz laika un visi teica, ka nu jau nekā, Vizbulīte tomēr parādīja, ka, ja ļoti vajag un vēlas, tad visu var izdarīt. Vizbulītes studijas bija iespējamas pateicoties Sarmas Eglītes sarūpētajai izglītības naudai un Mieriņu ģimenes personiskam atbalstam.

Tāpat arī Artūrs Latvijas Lauksaimniecības universitātē cīnījās ar saviem 1.kursa eksāmeniem. Lai arī fizikā un rasēšanā gāja grūti, viņš tomēr visu nokārtoja. Artūra savas dzīves vērtējums bija diezgan tiešs: “Pēc visas loģikas man jau sen vajadzēja būt cietumā, bet man ir nenormāli paveicies un es esmu universitātē!” Esam pateicīgi Klīvlandes un Kalamazū draudzes dāmām, kas atbalsta Artūru!

Arī Antons, kam padodas visas tehniskās, praktiskās lietas, bet tik grūti iet ar mācīšanos, ir nolēmis beidzot nokārtot līdz galam autovadītāja tiesības. Antons tik ļoti bija apņēmies to nokārtot, ka, lai tiktu bezdarbnieku bezmaksas autovadītāju kursos, viņš uz Cēsīm (20km) aizskrēja kājām, jo tajā rītā Sandrai pēkšņi palika slikti un viņa nevarēja braukt.

Laura nokārtoja 9.klases eksāmenus un visa ģimene varēja sveikt meiteni izlaidumā. Laura kopā ar Sandras meitu Līgu devās pirkt izlaiduma kleitu. Tētis Juris gāja līdzi, lai apstiprinātu, ka kleita tiešām ir laba un piestā Laurai. Tas viss varbūt izklausās bērnišķīgi un nevajadzīgi, bet šiem bērniem, kas neko labu nekad par sevi nav dzirdējuši, nevienu atzinīgu un apstiprinošu vārdu no tēta, šādi brīži ir tik svarīgi.

Arī Edgars ar labām sekmēm pabeidza Rāmuļu skolas 9.klasi, pārvarēja savas bailes un nedrošību, izturēja konkursu un iestājās Cēsu labākajā vidusskolā – Cēsu Draudzīgā Aicinājuma ģimnāzijā.

Pēdējais izlaidums visā svētku rindā bija Sandras meitai Dārtai un Maigai (Draudzīgā Aicinājumā ģimnāzijā), kam Zvannieki palīdzēja vēl vecajās mājās (Skujenes pagastā), bet tagad Maiga dzīvo patstāvīgi un, ja nepieciešams, brauc palīdzēt Sandrai.

Mūsu somāļu meitene Aziza pabeidza 10 mēnešu garu frizieru apmācību mācību centrā Kolonna. Viņu atbalstīja kāda Rīgas uzņēmēja, kura ņems Azizu pie sevis arī strādāt. www.matumeistari.lv varat izlasīt atsauksmes par Azizas prasmēm un kad esat Rīgā varat droši doties pie frizieres Azizas. Apņēmīgā meitene vienlaicīgi mācās arī Cēsu vakarskolā un veiksmīgi ir pabeigusi 11.klasi.

Mazie bērni turpina mācības vietējā Rāmuļu skoliņā, kas ir bagāta ar skolotājiem-entuziastiem. Esam pateicīgi par skolotāju uzņēmību turpināt mācīt mūsu “grūtākos” bērnus, lai gan finansējuma dēļ skolā nestrādā vairs tie skolotāji, kas darbojās tieši ar bērniem-invalīdiem. Papildus pamatizglītībai 2 bērni apmeklē Mūzikas skolu, 2 – Mākslas skolu un 1 zēns – Sporta skolu.

Mēs priecājamies, ka Zvannieku bērni ir cīnītāji un pārvar savas iekšējās un ārējās grūtības. Mēs pamanām arī, ka viņi saprot, cik mammai un tētim ir svarīgi redzēt bērnus priecīgus ejam un darbojamies. Visi bērni prot arī pateikties un novērtēt to, kas viņiem tiek dots. Un kad viņi ir saņēmuši atbalstu un uzmundrinājumu, parādās viņu varēšana un gribēšana darīt.

Bez tā, ka visi cīnījās ar saviem eksāmeniem, bērni arī rūpīgi gādā, lai mājas solis ir apdarīts – lai lielais Zvannieku pagalms un ceļmalas tiek nopļautas, pavasara talkā sazāģētā malka ir saskaldīta un sanesta zem jumta, dārzs izravēts, siltumnīcas tomāti aplaistīti, kazas, vistas un zirgs apčubināts.

Tā pat kā katru gadu arī šogad mūs apciemo bērnu skolas biedri un ģimenes draugi. Liels pārdzīvojums bija Spāres speciālās internātskolas Mareka (9gadi) klases apmeklējums. Mareka klasē mācās 9 bērni. Šī klase ir izveidota speciāli īpaši slimiem bērniem (3 no tiem šēž ratiņkrēslā piesprādzēti). Skolotājas bija priecīgas iepazīt Mareka ģimeni un lielākais atzinums, ko šogad esam saņēmuši skanēja no šīm skolotājām: “Mēs nevarējām iedomāties, ka Mareks nāk no tik skaistām mājām, ka Zvanniekos ir tik skaisti bērni!” Visi bērni tecēja kā skudriņas, lai palīdzētu, lai atnestu suliņu, lai pieturētu kādu no Mareka klasesbiedriem.