Categories
Presei

Aicinājums audžuģimenēm

Audžuģimenes, ziniet savas tiesības, pienākumus un atbildību, kad pie durvīm klauvē viesģimeņu un adopciju aģentūras!

 

Dārgās audžuģimenes!

Mūsu redzeslokā nesen ir nonācis gadījums, kad audžuģimenei bija jātaisnojas tiesas priekšā par to, kādēļ tā savās mājās ir laidusi iekšā viesģimeņu un adopcijas aģentūru pārstāvjus – būtībā svešus cilvēkus, kuri bērnus ir fotografējuši, jautājuši personīgas dabas jautājumus un veikuši medicīniskus izmeklējumus, bērnus izģērbjot. Vēlāk visi personīgie dati par bērniem ir apkopoti un publicēti internetā. Tā kā aģentūru pārstāvji nav uzrādījuši nekādus dokumentus, kas viņiem dotu šādas tiesības iegūt un apkopot bērnu personīgos datus, tad tiesa pilnīgi pamatoti var prasīt no audžuģimenes atbildību par to – uz kāda pamata un kādēļ tas tā varēja notikt?

Tā kā daudzas audžuģimenes ir piedzīvojušas to, ka pie viņu durvīm klauvē aģentūras un ievāc datus par bērniem, der zināt, kādas ir mūsu kā audžuģimeņu tiesības, pienākumi un atbildība šajos gadījumos.

Mums ir jāatceras divas galvenās lietas:

  1. Jebkuri bērna personas dati, tajā skaitā dati par bērna izcelsmi, spējām, attīstību, veselības stāvokli, kā arī bērnu fotogrāfijas, ir aizsargājami un saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu nav izpaužami un apkopojami bez bērna un viņu likumiskā pārstāvja piekrišanas.
  2. No tiesiskā viedokļa audžuģimene nepārstāv audžuģimenē ievietota bērna personiskās intereses un tiesības. Tās pārstāv tikai un vienīgi bāriņtiesa. Tas arī nozīmē, ka tikai un vienīgi bāriņtiesas var sniegt piekrišanu bērnu personisko, medicīnisko un attīstības datu izpaušanai, bērnu fotografēšanai un datu pakopošanai un glabāšanai.

Tas nozīmē, ka mirklī, kad pie Jūsu nama durvīm klauvē kādi cilvēki un saka, ka viņi pārstāv aģentūru X un vēlas iegūt informāciju par kādu konkrētu bērnu, Jūs šo informāciju nedrīkstat dot, nevarat ļaut bērnu fotografēt un medicīniski izmeklēt bez bāriņtiesas rakstiskas piekrišanas. Atceraties, ka bāriņtiesai ir jāatļauj katra darbība atsevišķi – ja atļauja dota tikai datu izpaušanai, bet nav dota fotografēšanai vai medicīniskai izmeklēšanai, tad var darīt tikai to, kas ir atļauts, bet pārējo nē.

Izsniedzot rakstisku piekrišanu, tā būs bāriņtiesas atbildība, pārliecināties vai konkrētajām personām ir tiesības iegūt, apstrādāt, apkopot un uzglabāt bērnu personas datus, kā arī pārliecināties kādam nolūkam un kur tie tiks publicēti (proti, ka tas patiesi notiks bērnu interesēs un nevis tiks ievietoti ar cilvēktirzniecību saistītos saitos vai bērnu pronosaitos). Ja bāriņtiesa dos rakstisku atļauju bērnu medicīniskai izmeklēšanai, tā būs bāriņtiesas atbildība noskaidrot ar kādu mērķi šī izmeklēšana tiks veikta (vai tās nolūks nav, piemēram, orgānu tirdzniecība) un vai persona, kura to veic ir tiesīga to darīt (vai personai ir ārsta kvalifikācija un tai ir tiesības praktizēt šajā valstī).

Audžuģimenes! Jūsu pašu interesēs ir, lai reizēs, kad Jūsu audžuģimenē viesojas viesģimeņu un adopcijas aģentūru pārstāvji, klāt ir tās bāriņtiesas pārstāvji, kuri atbild par attiecīgo bērnu. Tā būs bāriņtiesu atbildība uzraudzīt datu iegūšanas procesu un sastādīt atbilstošu aktu par to.

Gadījumos, ja bāriņtiesas pārstāvji nevar būt klāt, Jūsu pienākums ir ne tikai prasīt uzrādīt rakstisku bāriņtiesas piekrišanu datu izpaušanai, fotografēšanai un medicīniskai izmeklēšanai, bet arī prasīt aģentūru pārstāvjiem uzrādīt personu apliecinošus dokumentus un pārliecināties, ka personas, kas stāv Jūsu nama priekšā ir tās pašas, kurām bāriņtiesa ir devusi atļauju datus iegūt un apkopot.

Atceraties, ka gadījumos, ja Jūs sniedzat personīgu informāciju par bērniem, viņu attīstību, izglītību, veselības stāvokli un atļaujat bērnus fotografēt, nolūkā šos datus apkopotā veidā ievietot datu bāzēs, Jūs ne tikai pārkāpjat Fizisko personu datu aizsardzības likumu, bet arī būtiski pārkāpjat bērna tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tas ir būtisks bērnu tiesību pārkāpums!

Pasargāsim sevi un mūsu aprūpē nodotos bērnus! Zināsim savas tiesības, pienākumus un atbildību!

 

Zvannieku mājas

Categories
Bērnu tiesības Presei

Aicinājums kļūt par aizbildni

Sveiks līdzgaitniek!

Šī vēstule ir domāta tieši Tev!

Vai Tu esi kādreiz iedomājies, kas notiek ar bērnu, kam mamma un tētis dienām dzer, aizmirst pabarot, pārģērbt, līdz atbrauc policija un bērnu kaut kur aizved? Kas notiek ar bērnu, kurš viens pats guļ slimnīcā un neviens nenāk samīļot? Nav neviena, kas paņem rokās. Nav neviena, kas saka – brauksim mājās! Tu noteikti esi par to domājis un ļoti labi saproti, ka bērnunams, internātskola, bērnudārzs, labās auklītes un sirsnīgās audzinātājas nevar šiem bērniem aizstāt ģimeni un mājas. Mēs visi zinām, ka iestāde, lai cik labi organizēta, nevar bērnam aizstāt to siltumu, ko sniedz mājas un savējie.

Bet viss nav tik bezcerīgi! Jo mēs zinām, ka arī Tu esi domājis – bet ko es šeit varētu darīt?! Tieši tā! Tu vari kļūt par aizbildni un atvērt savas mājas durvis kādam bērnam! Tā mēs kopā varētu rūpēties par Latvijas bērniem!

Dodies uz savas dzīvesvietas bāriņtiesu un lūdz, lai tā izvērtē Tavu atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai. To Tu droši vari darīt arī vēl tad, kad nevienu konkrētu bērnu nepazīsti. Bāriņtiesa lūgs Tev atnest dažus dokumentus, apciemos Tevi un dos savu atzinumu. Tad vaicā bāriņtiesai, vai viņai ir zināms kāds bērns, kam Tu varētu dot mājas.

Lai Tevi nesabaida bāriņtiesas izbrīns un apmulsums – pilnīgi iespējams – Tu būsi pirmais gadījums viņas praksē. Bet zini – mēs, kas esam šo lēmumu jau  izdarījuši, esam Tavā pusē.

 

Apvienosimies tie, kas esam pārliecināti, ka neviens cits

 nepalīdzēs Latvijas bērniem kā vien mēs paši!

          Biedrība “Zvannieku mājas”

www.zvannieki.lv

linda.balcune@gmail.com

P.S.: Atceries – 1937.gadā pieņemtais Civillikums ir Tavā pusē! Jautājumus un atbildes par aizbildņiem lasi šeit.

Categories
Bērnu tiesības Presei

Aktuāli jautājumi un atbildes par aizbildņiem

Šajā rakstā apskatām šādus jautājumus:

  • Kuriem bērniem vajadzīgs aizbildnis?
  • Kas ir bērna ieguvums, iegūstot aizbildni?
  • Vai tas nozīmē, ka visiem bērniem ir aizbildnis – dabiskais vai ieceltais?
  • Kas var kļūt par aizbildni?
  • Ar ko atšķiras aizbildnis no adoptētāja?
  • Kā kļūt par aizbildni?
  • Atzinums par atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai
  • Atlīdzība

———————————————————————————–

1. Kuriem bērniem vajadzīgs aizbildnis?

Aizbildnis ir vajadzīgs bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Bioloģiskie vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi. Bez vecāku gādības palikušam bērnam aizbildni ieceļ bāriņtiesa, lai nodrošinātu bērnam tādas pašas likumiskās tiesības kādas ir bērniem, kas dzīvo pie saviem dabīgajiem aizbildņiem.

 Civillikuma vārdiem:

 222.pants  Bez vecāku aizgādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis.

223.pants  Tēvs un māte uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi.

177.pants  Līdz pilngadības sasniegšanai (219.p.) bērns ir vecāku aizgādībā.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

 

2. Kas ir bērna ieguvums, iegūstot aizbildni? 

Bērns iegūst vecākus, kas bērnu aprūpē, audzina un vienlaikus ir bērna tiesību un interešu aizstāvis.

Ja aizbilstamais kļūst juridiski brīvs, aizbildnim ir tiesības savu aizbilstamo adoptēt.

 Civillikuma vārdiem:

 252.pants Aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus.

254.pants  Aizbildnim savs aizbilstamais visādi jāatbalsta un jāaizstāv.

255.pants  Aizbildnim sevišķi jāgādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu audzināšanu. Ja vecāki vairs nav dzīvi, kā arī tad, ja vecāki nav iecēluši īpašu audzinātāju, aizbildnis pats var uzņemties audzināšanu vai arī uzticēt to kādai citai personai, kurai uz to ir vajadzīgās spējas. Bet arī šajā pēdējā gadījumā aizbildnim jāuzrauga audzināšana.

 167.pants  Aizbildnim ir tiesības adoptēt savu aizbilstamo. Adoptējot aizbilstamo, aizbildnis galanorēķinu nodod vienlaikus ar adopcijas pieteikumu bāriņtiesai. Pēc galanorēķina pieņemšanas bāriņtiesa līdz dienai, kad stājas spēkā tiesas spriedums par adopcijas apstiprināšanu, pārstāv adoptējamā tiesības un likumiskās intereses adopcijas jautājumos.

Aizbildni no pienākumu pildīšanas atlaiž pēc tam, kad stājies spēkā tiesas spriedums par adopcijas apstiprināšanu.

 

3. Vai tas nozīmē, ka visiem bērniem ir aizbildnis – dabiskais vai ieceltais?

Diemžēl nē. Bērniem audžuģimenēs aizbildņa funkcijas veic bāriņtiesa, kas nav pareizi, jo tai ir absolūti citi uzdevumi – lēmumu pieņemšana un uzraudzība. Bērnu nama bērniem aizbildnis ir iestādes vadītājs, kas arī nepilda aizbildņa galveno uzdevumu, t.i. neatvieto aizbilstamajam vecākus.

 

4. Kas var kļūt par aizbildni?

Kā paredz civillikums, aizbildnim ir jābūt spējīgam un motivētam uzņemties vecāku pienākumus. Aizbildnis var būt kāds no spējīgiem un motivētiem tuvākiem un tālākiem radiniekiem vai arī kāda cita spējīga un motivēta persona.

 Civillikuma vārdiem:

239.pants Aizbildņus ieceļ ar bāriņtiesas lēmumu.

234.pants Ja bērns palicis bez aizgādības, ikvienam, bet it īpaši bērna tuvākajiem radiniekiem, ir pienākums vērsties bāriņtiesā par aizbildņa iecelšanu.

235.pants Aizbildnība pār nepilngadīgajiem, izņemot šā likuma 229.pantā minēto gadījumu, piekrīt vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem, bet tam ir nepieciešams bāriņtiesas apstiprinājums.

Par tuvākajiem nepilngadīgo radiniekiem uzskatāmi tie, kas, šiem nepilngadīgajiem mirstot, būtu viņu likumiskie mantinieki.

Par aizbildņiem bāriņtiesa izrauga no vienādi tuviem radiniekiem piemērotākos, bet, ja tuvākie izrādītos nepiemēroti, tad tālākos.

236.pants  Ja starp nepilngadīgo radiniekiem neatrodas spējīgi vai arī ja spējīgie nevar uzņemties aizbildnību, vai ja viņus atlaiž no aizbildņu amata likumisku iemeslu dēļ, kā arī ja nepilngadīgajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus, un tai jārīkojas šajā ziņā pašai no sevis, tiklīdz tā dabū zināt, ka ir tādi pilnīgi bāriņi.

240.pants Visos tajos gadījumos, kad aizbildņa apstiprināšana vai iecelšana ir atkarīga no bāriņtiesas, tai jāraugās, lai apstiprināmajai vai ieceļamajai personai būtu šā pienākuma izpildīšanai vajadzīgās spējas un īpašības.

242. Par aizbildņiem nevar būt:

1) personas, kas atrodas aizgādnībā;

2) (izslēgts);

3) personas, kam jau reiz ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības un kas atceltas no aizbildnības nekārtīgas aizbildņa pienākumu izpildīšanas dēļ;

4) personas, kas atzītas par maksātnespējīgiem parādniekiem;

5) personas, ko vecāki testamentā noraidījuši no aizbildnības pār saviem palikušajiem nepilngadīgajiem;

6) personas, kuru intereses acīm redzami runā pretim svarīgām aizbilstamā interesēm;

7) tās bāriņtiesas locekļi, kura pārzina attiecīgo aizbildnību;

8 ) ārvalstnieki, izņemot gadījumus, kad aizbildnību nodibina pār viņu valsts pilsoņiem vai viņi ir tuvi bērna radinieki;

9) nepilngadīgas personas.

245.pants Aizbildņa amats ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla.

 

5. Ar ko tad atšķiras aizbildnis no adoptētāja?

Aizbildņa pienākums ir godprātīgi attiekties pret bērna izcelsmi – bioloģiskajiem vecākiem, brāļiem un māsām. Adoptētāju likums atbrīvo no šāda pienākuma.

Savukārt, aizbildnībā esošam bērnam atšķirībā no adoptēta bērna likums neparedz mantojuma tiesības attiecībā uz aizbildni. Toties aizbilstamais saglabā mantojuma tiesības attiecībā uz saviem bioloģiskajiem vecākiem.

 

6. Kā kļūt par aizbildni?

Aizbildnības un aizgādības lietas Latvijā pārzina bāriņtiesas. Ja kāds bērns nokļuvis tādā situācijā, ka viņam nepieciešams aizbildnis, tad lēmumu par aizbildņa iecelšanu pieņems tā bāriņtiesa, kuras administratīvajā teritorijā bērns dzīvo. Savukārt, lai kļūtu par aizbildni, potenciālajam aizbildnim savas deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesā ir jāsaņem atzinums par atbilsību šim statusam un tad ar šo atzinumu jādodas uz to bāriņtiesu, kura pieņems lēmumu par aizbildņa iecelšanu bērnam.

Civillikuma vārdiem:

239. Aizbildņus ieceļ ar bāriņtiesas lēmumu.

234.pants Ja bērns palicis bez aizgādības, ikvienam, bet it īpaši bērna tuvākajiem radiniekiem, ir pienākums vērsties bāriņtiesā par aizbildņa iecelšanu.

 

Atzinumu par atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai izsniedz deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesa. Lai saņemtu atzinumu par atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai, bāriņtiesai ir jāiesniedz:

  1. iesniegums, kurā tiek lūgts izsniegt atzinumu par atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai.
  2. Ja potenciālais aizbildnis ir laulāts, tad – laulātā piekrišanu.
  3. Ģimenes ārsta izziņa par veselības stāvokli un neesamību narkologa un psihiatra uzskaitē.
  4. Izziņa par deklarēto dzīvesvietu.
  5. Izziņa no darba vietas par ienākumiem.
  6. Pēc bāriņtiesas ieskatiem –  arī psihologa atzinumu.

Atlīdzība

Valsts piešķir šādus pabalstus:

  1. aizbildnim atlīdzību par pienākumu pildīšanu – 38 latus, bērna uzturam – 32 latus,
  2. adoptētājam vienreizēju adopcijas pabalstu – 1000 latu apmērā,
  3. audžuģimenei – 80 latus + pašvaldība maksā naudu bērnu uzturam pēc saviem ieskatiem un rocības.

 Civillikums paredz – AIZBILDNIS IR SABIEDRISKS PIENĀKUMS.

Spējīga un motivēta sabiedrības daļa tiek aicināta nākt talkā valstij visskaistākajā uzdevumā – dot mājas, ģimeni, drošību un aizsardzību bērnam, kas palicis bez bioloģisko vecāku gādības.

 

Categories
Notikumi & pasākumi Presei

Zvannieku komandas tikšanās ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadību

Trešdien, 2010.gada 15.decembrī Zvannieku komanda – Sandra Dzenīte-Cālīte, Linda Baļčūne, Iļana Taivāne un Inese Riežniece devās uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, lai ar tās vadību -priekšsēdētāju Lailu Riekstu-Riekstiņu, Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vadītāju Ingu Milleri un Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktori Valentīnu Gluščenko pārrunātu, mūsuprāt, sasāpējušus jautājumus bērnu tiesību aizsardzībā, mūsu pieredzi un iespējamos risinājumus.
Kā viens no galvenajiem diskusijas jautājumiem bija par noteiktu kritēriju izstrādi, pēc kuriem sociālie darbinieki un bāriņtiesas izvērtē vai attiecīgā ģimene ir vai nav augsta riska ģimene, un kad atbildīgajiem darbiniekiem patiesībā vajadzētu lemt par bērnu izņemšanu no ģimenes un nodošanu ārpusģimenes aprūpē.
Zvannieku komandu jau līdz šim ir satraucis fakts, ka mātēm, kurām ir atņemtas aprūpes un pat aizgādības tiesības, bet pēc tam ir piedzimuši citi mazuļi, netiek pievērsta pienācīga atbildīgo institūciju uzmanība un viņas netiek uzskatītas par augsta riska ģimenēm. Aizgādnības tiesības atņem tiesa un tas vienmēr ir ļoti pamatots spriedums, kas balstās uz virkni pierādītu faktu – to, ka mātes pienācīgi nerūpējas par bērnu, dzīvo antisanitāros apstākļos, ģimenē tiek lietots alkohols vai pat narkotikas, ģimenē ir vardarbība utt. Visbiežāk, šīs mātes, dzemdējot atkārtoti, vēl aizvien atrodas tajos pašos apstākļos – viņu dzīvē nekas nav mainījies, līdz ar to visi šie apstākļi būtu jāattiecina arī uz jaundzimušā mazuļa dzīvi. Bet praksē tā nenotiek: kamēr ar mazuli nekas traģisks nav noticis, atbildīgās institūcijas neuzskata par nepieciešamu šīm mātēm un mazulim pievērst attiecīgu uzmanību. Parasti gaida, līdz notiks kāda traģēdija un tikai tad rīkosies, pieņems kādus mērus.
Ar argumentiem kādēļ tas mums šķiet nepareizi, griezāmies pie Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, lai pārliecinātu, ka šī prakse ir jāmaina. Sarunas laikā šķita, ka atbildīgās amatpersonas bija atvērtas un patiesi ieklausījās mūsu teiktajā. Viņas solīja veikt nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos, lai fakts, ka mātei jau ir atņemtas aprūpes un aizgādības tiesības, pats par sevi jau būtu pamats viņu iekļaut augsta riska kategorijā. Tāpat saņēmām solījumu, ka turpmāk, kad vien šādas mātes tiks ievietotas krīzes centros uz novērošanu, tiks vērtēts ne tikai šīs sievietes potenciāls un spēja audzināt pašai mazuli, bet arī riski, kas ar to būtu saistīti.
Zvannieku komanda ir apņēmības pilna sekot līdzi izmaiņām tiesību aktos un bāriņtiesu praksei, lai pārliecinātos, ka mūsu sacītais patiesi ir sadzirdēts un ka atbildīgās amatpersonas patiesi mainīs savu attieksmi un praksi šajos jautājumos.
Atzīmēšanas vērts ir arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas amatpersonu teiktais, ka viņu ieskatā ne vienmēr bioloģiskā ģimene ir pats labākais bērniem, ka vienmēr ir jāvērtē, kas ir labākais pašiem bērniem, kas ir tieši bērnu interesēs! Arī šīs nostājas maiņai un tās ieviešanai praksē Zvannieku komanda rūpīgi sekos līdzi!

Categories
Presei

Par neredzamajiem bērniem Latvijā

Aicinājums atbildīgajām personām un līdzcilvēkiem Starptautiskā bērnu aizsardzības dienā.

Šodien, 1.jūnijā ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, bet Latviju ar apbrīnojamu regularitāti pāršalc ziņas par bērnu nāves un vardarbības gadījumiem. Biedrība “Zvannieku mājas” vēlas paust savu satraukumu par arvien biežāk izskanējušajām ziņām par šiem gadījumiem un atbildīgo valsts iestāžu vienaldzīgo attieksmi.

Īpašu mūsu neizpratni radīja š.g.27.maija laikrakstā “Diena” publicētajā rakstā “Lestenes pagastā atrod maza bērna galvaskausu, māte dienestus maldinājusi” sniegtā informācija, ka konkrētajai Lestenes pagasta mātei ir 4 bērni, no kuriem tikai jaunākais atstāts dzīvot pie mātes, bet vecākie bērni nodoti audzināšanā citiem. Bāriņtiesa šo ģimeni sauc par nelabvēlīgu, bet nevarēja iedomāties, ka tur varētu notikt tāda traģēdija un situācija nebija tāda, lai atņemtu sievietei aprūpes tiesības uz jaunāko bērnu.

Te nu mums ir jājautā – kā tas nākas, ka situācija bija pietiekami slikta, lai sievietei neļautu audzināt trīs vecākos bērnus, bet priekš jaunākā bērna tā situācija nav bijusi tik slikta?

Atļausimies apgalvot, ka šis nebūt nav vienīgais gadījums, kad bāriņtiesas tā rīkojas. Biedrība “Zvannieku mājas” regulāri savā praksē saskaras ar šādām situācijām, kas liek mums domāt, ka šī ir valsts sistēmiska problēma un nepareizas valsts politikas rezultāts.

Saskaņā ar Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datiem  2009.gadā Bāriņtiesu redzeslokā nonākuši 3916 bērni, kuru ģimenēs viņiem netiek nodrošināta pienācīga aprūpe, bet tikai 1657 bērnu vecākiem atņemtas bērnu aprūpes tiesības, t.i., bērniem tiek nodrošināt ārpusģimenes aprūpe. Tā tad, lielākā puse bērnu paliek dzīvībai un veselībai apdraudētā situācijā, jo valsts iestādes neuzskata situāciju par ‘pietiekami sliktu’, lai tās iejauktos. Šie skaitļi būti attaisnojami vienīgi tad, ja atbildīgas instances, t.i., sociālais dienests, ieguldītu prāvus līdzekļus un profesionālu darbību, lai ģimeni kopumā rehabilitētu. Bet tas nenotiek. Pārrunas un apciemošanas nevaram uzskatīt par nopietnu palīdzību ģimenēm.

Ir pamats uzskatīt, ka ir daudz šādu gadījumu, kad vecākie bērni atrodas ārpus ģimenes aprūpē, bet jaunākie bērni tiek atstāti par ķīlniekiem šajās neprognozējamās ģimenēs, kurās vairāk kā skaidrs – bērnu veselība un dzīvība ir apdraudēta. Šī situācija ir iespējama, jo šie mazuļi nespēj dot signālu par notiekošajām ciešanām. Tajā pašā laikā, uz līdzcilvēku izteikto satraukumu, Bāriņtiesas atbild, “ģimenēm jādod iespēja”, bažīgi piebilstot, “šobrīd nav iemesla bērna izņemšanai no ģimenes, jāgaida”. Parasti ne vienu no iesaistītajiem līdzcilvēkiem šādi argumenti nepārliecina, drīzāk izsauc sašutumu un bezspēcības sajūtu ietekmēt situāciju. Bet jautājums ir un paliek – kādēļ Bāriņtiesas nereaģē un pieļauj šo eksperimentu?

Mūsu pieredze liecina, ka ir 2 galvenie iemesli, kādēļ tas tā:

1) Valsts politika ir, ka par jebkuru cenu (un kā mēs redzam Lestenes gadījumā – arī bērna dzīvības cenu) bērns pēc iespējas ilgāk ir jāatstāj bioloģiskajā ģimenē,

2) Bāriņtiesas izvairās pieņemt adekvātus lēmumus, jo pašvaldībām (kas ir bāriņtiesu darbadevēji) neatrodas finansējuma šo bērnu ārpusģimeņu aprūpes nodrošināšanai.

Te nu gan ir jāpiebilst, ka mēs neesam pret bērnu atrašanos bioloģiskajās ģimenēs. Gluži pretēji – mēs uzskatam, ka bērniem ir jāaug ģimenē un jāsaņem vecāku rūpes un mīlestība. Bet biedrības pieredze liecina, cik šokējoši bieži mums nākas saskarties ar bioloģisko vecāku vardarbību pret bērniem, bērnu atstāšanu pamestībā un bērnu seksuālo izmantošana ģimenēs. Vai kāds nojauš, cik daudz bērnu Latvijā piedzimst incesta rezultātā – seksuālas vardarbības bioloģiskās ģimenes teritorijā? Biedrības pieredze rāda, ka šis skaitlis neapzināti liels!

Mūsu ieskatā bērnu atstāšana bioloģiskajās ģimenēs būtu attaisnojama, tikai tad, ja patiesi tiktu veikts intensīvs sociālais darbs ar šīm ģimenēm, nevis veikta formāla uzraudzība. Interesanti, ka Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa regulāri norāda, ka vardarbība ģimenēs pieaug , bet bāriņtiesu darbības pārskati runā pretējo – ik gadu to bērnu, kuru vecāku aprūpes tiesības ir atņemtas, samazinās . Atļausimies apgalvot, ka tas ir ne jau tādēļ, ka problēmas tiek atrisinātas un Latvijā samazinās to bērnu skaits, kam ir problēmas bioloģiskajās ģimenēs, bet gan tādēļ, ka valsts/pašvaldības apzināti izvairās šo problēmu saredzēt un to risināt. Katrs bērns, kas ir izņemts no bioloģiskās ģimenes, nonāk valsts/pašvaldības aprūpē, bet valsts/pašvaldības neatrod finansējuma šo problēmu risināšanai. Līdz ar to daudz izdevīgāk ir realizēt valsts programmu “par katru cenu (arī dzīvības) atstāt bērnu bioloģiskajās ģimenēs”.

Biedrība “Zvannieku mājas” 2008.gada augustā ar atklātu vēstuli vērsās pie valsts galvenajām amatpersonām – Valsts prezidenta Valda Zatlera, Ministru prezidenta Ivara Godmaņa, Bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika, Labklājības ministres Ivetas Purnes, Saeimas deputātu frakcijām un atbildīgajām komisijām. Diemžēl, reakcija uz to bija nekas vairāk kā birokrātiska ‘atrakstīšanās’ un vārdisku rūpju paušana. Reāli darbi un sistēmiskas izmaiņas situācijas uzlabošanai netika veiktas. Gluži pretēji – valsts ar savām darbībām arvien skaļāk cenšas pateikt: valstij bērnu likteņi neinteresē, tā nav valsts prioritāte un finansējumu problēmu adekvātai risināšanai pat nemeklēsim. Valsts ir likvidējusi Bērnu un ģimenes lietu ministriju, nemitīgi lemj par visu iespējamo pabalstu samazināšanu (pat to, kas nav palielināti 14 gadus!), sociālo dienestu finansējumi ir samazināti tik tālu, ka to darbību par efektīvu ir grūti nosaukt, bet pašvaldībām nav finanšu līdzekļu, ko veltīt bērnu ārpusģimeņu aprūpei.

Jāsecina, ka valsts izvēlas vienkārši neredzēt problēmu kā tādu, līdz ar to cenšas izvairīties no jebkādu risinājumu meklēšanas. Vienkāršāk taču ir atstāt bērnu bioloģiskajā ģimenē pie nespējīgajiem vecākiem ar neadekvātu palīdzību no valsts.

Mēs aicinājām iepriekš un aicinām arī tagad – atvērsim acis un skatīsimies acīs rūgtajai patiesībai – Latvija ir pilna ar pamestībā atstātiem bērniem, kuru veselība un dzīvība ir apdraudēta. Atkārtoti aicinām valsts atbildīgās amatpersonas radīt efektīvu un darboties spējīgu sistēmu, kas darbotos bērna un nevis institūciju interesēs.

Saskatām arī īpašu aicinājumu draudzēm: visās Latvijas pilsētās un pagastos ir vismaz viena un daudzviet vairākas draudzes. Vai tad draudzes ļaudis nebūtu spējīgi visus savas apkārtnes rūpju bērnus pieņemt aprūpē? Tas piešķirtu ticamību vēstij, ko tā sludina par Dieva mīlestību, ticību un cerību.

Tāpat arī aicinām katru vienu Latvijas iedzīvotāju nepalikt vienaldzīgam pret bērna ciešanām – ja vien redzat pamestībā esošos un neaprūpētos – nekavējoties ziņojiet par to attiecīgajām iestādēm, kā arī – uzdrošinieties uzņemties rūpes par šiem bērniem – kļūstiet par šo bērnu aizbildņiem vai audžuvecākiem. Katra uzdrošināšanās palīdzēt var izglābt kāda bērna dzīvību, neatgriezeniski nesagandēt bērna veselību un attīstību, novērst no noziedzības ceļa un dot iespēju dzīvot normālu un pilnvērtīgu dzīvi!

Ar cieņu,

Biedrības “Zvannieku mājas” dibinātājs un mācītājs Juris Cālītis

Categories
Bērnu tiesības Presei

Zvannieku 2008.gada 5.septembra atklātā vēstule

Biedrības „Zvannieku mājas” 2008.gada 5.septembra atklātā vēstule prezidentam Valdim Zatleram, Ministru prezidentam Ivaram Godmanim, bērnu un ģimenes lietu ministram Ainaram Baštikam, labklājības ministrei Ivetai Purnei, Saeimas deputātiem

Šobrīd, kad visa Latvijas sabiedrība ir lieciniece neskaitāmiem kliedzošiem piemēriem, kad bērni cieš no vardarbības paši savās ģimenēs, ir atstāti pamestībā, krīt pa logiem un pat tiek slepkavoti, biedrība «Zvannieku mājas» nespēj klusēt par valsts politikas trūkumiem attieksmē pret bērniem.

Tā kā mums ir vairāk nekā 7 gadu pieredze darbā ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, esam cieši sadarbojušies ar neskaitāmām bāriņtiesām un bērnunamiem, kā arī biedrības biedri ņēmuši aprūpē (aizbildniecībā, audžuģimenēs un adopcijā) kopskaitā vairākus desmitus bērnu, mēs nemitīgi analizējam, kas ir tie cēloņi un pamatjautājumi, kādēļ problēmas šajā jomā netiek pienācīgi risinātas. Vairākkārt esam arī bijuši liecinieki gadījumiem, kad nepietiekama finansējuma dēļ atsevišķas problēmas vienkārši netiek risinātas – bērni tiek atstāti savās bioloģiskajās ģimenēs, jo «nav jau tik traki», vai arī aizbildņi un audžuģimenes atsakās uzņemties papildus pienākumus nepietiekamu finanšu resursu dēļ.

Kaut arī problēmu ārpusģimenes aprūpes jomā ir daudz un sarežģītas, un tās prasa atsevišķu, daudz dziļāku analīzi, šoreiz vēlamies pievērsties tikai vienam, bet ļoti būtiskam jautājumam – ārpusģimenes aprūpes finansēšanas problēmām. Pienācīga finansējuma piešķiršana un efektīvas izpildu sistēmas radīšana ir politiskās gribas un valsts prioritāšu jautājums. Kaut arī nemitīgi tiek skandēts, ka bērni ir šīs valsts prioritāte, faktiskā situācija liecina par pretējo. Bērni ir šīs valsts politikas un valstiskās gribas trūkuma upuri.

Ņemot vērā, ka tieši šobrīd noris process pie valsts budžeta plānošanas nākamajam gadam, vēršamies pie jums ar lūgumu aktualizēt jautājumu par pabalstiem un atlīdzībām, kas paredzētas saistībā ar ārpusģimenes aprūpē nodotiem bērniem.

Latvijā ir neizmērojami liels to bērnu skaits, kas dažādu apsvērumu dēļ nevar atrasties savās bioloģiskajās ģimenēs, tādēļ viņiem nepieciešams nodrošināt ārpusģimenes aprūpi, t.i., ievietot bērnunamā, audžuģimenēs vai nodot aizbildniecībā. Katru reizi, kad publiski izskan kārtējais gadījums par bērnu, kas cietis no vardarbības ģimenē vai bijis atstāts novārtā, visa sabiedrība, ieskaitot Bērnu un ģimenes lietu ministriju (BĢLM), vienmēr uzdod jautājumus: «Kur bija bāriņtiesa? Vai bāriņtiesa to neredzēja? Kāpēc nerīkojās?» un steidzas sodīt «vainīgos», kam tiek piešķirta grēkāža loma.

Mūsu pieredze liecina, ka nogrūst vainu uz citiem, problēmu neatrisina. Problēmas risināšanas sākums ir vispirms atzīt krīzes apmērus un tad paredzēt nenoliedzami ievērojamu finansējumu, kas nepieciešams, lai sāktu problēmu risināt.

Vai šajā valstī tiek domāts par to, kas notiek ar bērniem pēc tam, kad tie tiek atņemti vecākiem? Vai tam tiek piešķirts atbilstošs finansējums?

Diemžēl pašvaldībām ir kļuvis arvien grūtāk uzturēt bērnunamus, tādēļ ļoti bieži tie tiek pārveidoti par krīzes vai dienas centriem vai vienkārši slēgti. Tā, piemēram, Cēsu rajona pašvaldība secināja, ka 2007.gadā viena bērna uzturēšana Cēsu rajona vienīgajā bērnunamā «Gaujaslīči» izmaksā Ls 572 mēnesī, kas, pašvaldībasprāt, ir par dārgu, tādēļ šo bērnunamu likvidēja. Šogad piedzīvojām, ka arī krīzes centru pakalpojumi valstij bija par dārgu un valsts atteicās pirkt to pakalpojumus, tādēļ daļa krīzes centru tika slēgti.

Patiesībā ir likvidēta tikai vieta, kur bērni uzturējās, bet ne pati problēma. Vēl aizvien netrūkst bērnu, kuriem nekavējoties nepieciešama ārpusģimenes aprūpe.

Kas ir alternatīva? Bērnu ievietošana audžuģimenēs vai nodošana aizbildniecībā. Faktiski tas nozīmē valsts funkciju (bērnu sociālās aprūpes) deleģēšana konkrētām privātpersonām, kurām par šo funkciju pildīšanu būtu jāsaņem adekvāts atalgojums un finansējums. Diemžēl šobrīd šis finansējums ir nepieļaujami mazs un ne aizbildņiem, ne audžuģimenēm nav iespējams uzturēt bērnu par valsts piešķiro finansējumu un faktiski tas ir jādara par saviem personiskajiem vai cituviet sarūpētiem līdzekļiem.

Atskatoties vēsturiski, atlīdzība par aizbildņa pienākuma pildīšanu bija noteikta Ministru kabineta 1995.gada 19.decembra noteikumos Nr.383, kas paredzēja, ka atlīdzība tiek maksāta valstī noteiktās minimālās algas apmērā. No 1996.gada aprīļa minimālā alga bija 38 lati mēnesī. Vēlāk – 2000.gada 7.marta noteikumos Nr.87 Ministru kabinets noteica konkrētas summas – atlīdzības apmēru aizbildnim par pienākumu pildīšanu – Ls 38 un pabalstu bērna uzturēšanai Ls 32 mēnesī. Kopš tā laika, tas ir, jau 12 gadus (!), atlīdzības un pabalsta apmērs nav mainījies. Turklāt, ja aizbildnim aizbildniecībā ir vairāk kā viens bērns, atlīdzības apmērs nemainās, tikai pabalstu palielina par Ls 32 par katru bērnu.

Būtiski ir arī norādīt, ka Civillikuma 258.pants paredz, ka aizbilstamā uzturam jālieto paša aizbilstamā līdzekļi. Šī panta trešā daļa nosaka pavisam konkrēti: «Ja trūkst aizbilstamā līdzekļu viņa uzturam, aizbildnim nav pienākums aizbilstamo uzturēt uz sava rēķina.» Diemžēl praksē notiek pretējais – visi apzinīgi aizbildņi ievērojami piemaksā no saviem līdzekļiem. Turklāt ir ironisks kuriozs, ka piesakoties uz aizbildnību, potenciālajam aizbildnim jāiesniedz bāriņtiesai dokumenti, kas apliecina, ka ģimenes ienākumi ir pietiekami, lai varētu uzturēt aizbilstamo – pilnīgi pretēji Civillikuma 258.panta jēgai un mērķim.

Savukārt attiecībā uz atlīdzības apmēru audžuģimenēm, jāsecina, ka ar Ministru kabineta 2004.gada 14.decembra noteikumiem Nr.1021 atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu tika noteikta Ls 70 apmērā, bet ar 2005.gada 30.augusta noteikumiem Nr.649 tā palielināta līdz Ls 80. Būtiski ir norādīt, ka 2005.gadā minimālā alga arī bija Ls 80. Līdz ar to jāsecina, ka šis atlīdzības apmērs faktiski tika pielīdzināts minimālajai darba algai. Arī šajā gadījumā jāsaka, ka neskatoties uz to, ka kopš tā laika minimālā darba alga valstī ir dubultojusies, jau 3 gadus atlīdzības apmērs par audžuģimenes pienākumu pildīšanu nav palielināts.

Savukārt attiecībā uz pabalstu audžuģimenē ievietota bērna uzturam, apģērbam un mīkstā inventāra (gultas veļas, sega, spilvena, matrača) iegādei, lēmums ir jāpieņem pašvaldībai atbilstoši savai izpratnei par vajadzībām un konkrētās pašvaldības faktiskajām finansiālajām iespējām. Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumi Nr.1036 paredz, ka minimālais pabalsts bērna uzturam, apģērbam un mīkstā inventāra (gultas veļas, sega, spilvena, matrača) iegādei ir Ls 27. Kā liecina Bērnu un ģimenes lietu ministrijas apkopotie dati, nereti pašvaldības savas šaurās rocības dēļ arī izvēlas maksāt minimālo pabalsta apmēru (vai tuvu tam).

Kā izņēmumu varam minēt Rīgas pašvaldību, kas ar īpašiem saistošajiem noteikumiem ir paredzējusi, ka Rīgas pilsētas pašvaldības pabalsts bērna uzturam katram bērnam audžuģimenē mēnesī tiek noteikts 75% apmērā no Latvijas Republikā noteiktās minimālās mēneša darba algas.

Šā gada jūlijā bija biedrības «Zvannieku mājas» pārstāvju tikšanās ar BĢLM pārstāvjiem un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšnieci Lailu Riekstu-Riekstiņu. Kaut arī tikšanās reizē biedrības pārstāvjiem tika aprādīts, ka audžuģimenei ir tiesības atteikties uzņemt bērnu par tik mazu pabalsta apmēru, tomēr praksē situācijas izvēršas daudz traģiskāk.

Tā, piemēram, pie biedrības «Zvannieku mājas» griezās kāda pašvaldība saistībā ar 2 nepilngadīgiem vienas ģimenes bērniem. Jaunākais no tiem bija jaunāks par vienu gadu. Abi bija ievietoti bērnunamā. Bet, tā kā bērnu uzturēšana bērnunamā pašvaldībai izmaksāja pārāk dārgi (aptuveni Ls 300 mēnesī par vecāko bērnu), tā meklēja citu – lētāku risinājumu un lūdza bērnus uzņemt kādā no biedrības «Zvannieku mājas» atbalstītajām audžuģimenēm.

Klausot L.Riekstas-Riekstiņas padomam, biedrība lūdza, lai pabalsts audžuģimenē ievietotā bērna uzturam mēnesī ir noteikts vismaz Ls 80 apmērā par katru bērnu. Diemžēl arī šādu summu pašvaldība uzskatīja par neiespējamu maksāt, tādēļ nolēma, ka, ņemot vērā to, ka jaunākajam bērnam uzturēšanās bērnunamā līdz 2 gadu vecumam apmaksā valsts (līdz ar to pašvaldībai tas neko nemaksās!), tad bērni tiks šķirti – jaunāko atstās bērnunamā, bet par vecākā bērna uzturēšanu maksās audžuģimenei prasītos Ls 80. Tā kā biedrība «Zvannieku mājas» uzskatīja, ka šāds lēmums, iespējams, būtu atbilstošs pašvaldības finanšu stāvoklim, bet patiesībā ir kardināli pretējs bērnu interesēm, tad biedrība lūdza attiecīgo pašvaldību vēlreiz pārskatīt savas finansiālās iespējas un piekrita, ka jaunākais bērns biedrības atbalstītā audžuģimenē tiek uzņemts par noteikto minimālo pabalstu – 27 latiem, tas ir, par daudz mazāku pabalsta apmēru nekā 11 mēnešus vecu bērnu ir iespējams uzturēt. Pārējo naudu, kas nepieciešama bērna uzturēšanai, biedrība nolēma meklēt piesaistot ziedotājus.

Minētais piemērs uzskatāmi parāda, ka esošais ārpusģimenes aprūpes finansēšanas modelis ir neefektīvs un faktiski kaitniecisks, jo nekalpo bērnu interesēm. Kaut arī BĢLM pārstāvji un VBTAI priekšniece aprādīja biedrībai «Zvannieku mājas», ka drīz tiks realizēta pašvaldības reforma un nebūs vairs mazu un nabadzīgu pašvaldību, līdz ar to sagaidāms, ka nākotnē šādu problēmu vairs nebūs, tomēr vēlamies norādīt, ka pašvaldību teritoriālā un administratīvā reforma kā steidzama valsts prioritāte ir jau vairāk kā desmit gadus, tomēr vēl aizvien tā nav pabeigta. Līdz ar to, lemjot bērnu likteni nevar paļauties uz politiskiem solījumiem pašvaldību reformu pabeigt drīz un atbilstoši šai cerībai šobrīd atteikties risināt problēmas, kas saistītas ar neefektīvu finansēšanas sistēmu bērnu ārpusģimenes aprūpei.

Atbilstoši augstāk minētajam, uzskatam, ka bērnu ārpusģimenes aprūpi būtiski uzlabotu:
1) Finansējuma kārtības maiņa, nosakot, ka visus izdevumus, kas saistīti ar bērnu ārpusģimenes aprūpi uzņemas valsts un nevis pašvaldība. Līdz ar to konkrētā bērna likteņa izlemšana nebūtu sasaistīta ar atsevišķās pašvaldības finanšu iespējām (vai iespēju trūkumu).
2) Tā kā aizbildņi un audžuģimenes pilda darbu – realizē noteiktas valsts funkcijas bērnu ārpusģimenes aprūpes jomā, būtu jānosaka adekvāta atlīdzība par aizbildņa un audžuģimenes pienākuma pildīšanu, nosakot, ka atlīdzības apmērs nevar būt mazāks par valstī noteikto minimālo darba algu.
3) Būtiski palielināt pabalsta apmēru par katru aizbildniecībā paņemtu bērnu un minimālo pabalsta apmēru par katru audžuģimenē ievietotu bērnu, kas būtu ne mazāka par 75% no minimālās darba algas.

Tā kā tieši Jūsu kompetencē ir mainīt valsts politiku bērnu aprūpes jomā un sagatavot atbilstošus normatīvos aktus situācijas izmainīšanai, lūdzam jūs nekavējoties rīkoties, lai padarītu ārpusģimenes aprūpes darbu efektīvāku un kvalitatīvāku. Kaut arī valsts ir izsludinājusi taupības režīmu un šajā situācijā būtu viegli aizbildināties ar naudas trūkumu, tomēr nedrīkst aizmirst, ka uz bērnu rēķina valsts jau ir taupījusi nepiedodami ilgi.

Budžeta naudas sadale ir prioritāšu jautājums un beidzot ir pienācis laiks bērnus kā prioritāti izvirzīt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tieši politiskās gribas trūkums un nepietiekamās finanses rada situāciju, ka daudzi Latvijas bērni ir nepietiekami aprūpēti un potenciālie audžuvecāki vai aizbildņi nav ieinteresēti uzņemties papildus rūpes par svešiem bērniem, no valsts nesaņemot pienācīgu atbalstu. Šodien novārtā atstāti un nemīlēti bērni ir potenciālie noziedznieki un varmākas rīt. Vai tiešām tas ir šīs valsts mērķis, ka mūsu sabiedrībā turpinās progresēt «paipalu», «grantiņu» un citu noziedznieku skaits?

Biedrības «Zvannieku mājas» vārdā:

biedrības dibinātājs un valdes loceklis mācītājs Juris Cālītis,
biedrības valdes locekle mag.iur. Inese Riežniece