Cīnītāji – ar tādu apzīmējumu patiesībā es varētu iesākt katru stāstu par notikumiem Zvanniekos. Bet nu pastāstīšu kādas cīņas šogad ir piedzīvotas.
Pirmā bija “sn
iega cīņa”, bet – ne sliktā nozīmē. Milzīgās sniega kupenas un noturīgais sals vilināja bērnus ārā ar slēpēm un ragavām. Kad bērni savu slēpot prasmi bija nostiprinājuši un uzlabojuši, radās doma par “Zvannieku olimpiskajām spēlēm”. Lai nerastos nekādu šaubu par spēļu nopietnību, atklāšanas runu teica tuvs Zvannieku ģimenes draugs Kanādas vēstnieks Latvijā un tiesneša lomu uzņēmās mūsu mīļais tētis Juris Cālītis. Lielie puiši bija sagatavojuši mazo (6km ) un lielo (16km) trasi, kuras veda pāri skaistajiem Vidzemes pauguriem.
Ciemiņi un pieaugušie spēļu dalībnieki bija pārsteigti par bērnu prasmi un izturību. Kur dažs labs pieaugušais piekusis ievilka elpu, tur bērni vaigus piepūtuši žigli steidzās garām. Protams, noslēgumā bija apbalvošana ar “zelta” medaļām un pjedestālu, bet galvenais un nepārvērtējamais ieguvums ir bērnu fiziskā norūdīšanās, kas ļoti būtiski ietekmē arī viņu emocionālo labsajūtu un, protams, ceļ pašapziņu.
Lai arī sniega baltums mūs visus priecēja, tas pamazām krājās uz mājas jumta un to pamatīgi izmērcēja. Mitrums sabojāja griestus vairākās istabiņās un sākās cīņa ar krītošo apmetumu. Bet pateicoties mūsu draugu dāsnajiem ziedojumiem, lielie puiši pieredzējuša meistara vadībā, varēja izremontēt 6 istabas. Istabu siltināšana ievērojami uzlaboja mājas kopējo siltumu.
