Kāpēc gandrīz visas mātes priekā slauka asaras, kad redz, ka viņu lolojums sper pirmo soli vai trāpa ar pilnu karoti tieši mutē, visiem mums ir skaidrs. Vai varat iedomāties mūsu aizkustinājumu, kad deviņgadīgais Mareks paņem no veļas striķa peldkostīmu un dodas visiem līdzi uz dīķi peldēt. Nu, protams, nē, tāpēc pastāstīšu kas aiz tā slēpjas.
Visi, kas pazīst Mareku, zina, ka viņš visneiedomājamākās lietas prot iegriezt kā vilciņu. Nokļuvis pie mums triju gadu vecumā nestaigājošs, nerunājošs, ar diagnozi „akls”, Mareks ātri vien iemācījās staigāt un nekļūdīgi stiepa rociņu pēc končām vai mobiliem telefoniem, kas stāvēja uz galda. No akluma nebija ne miņas. Viņš kļuva tik aktīvs un pārvietojās ar tādu ātrumu, ka kādam viņš bija nemi9tīgi jāpieskata. Pēc kāda laika viņš atklāja ūdens stihiju, un neviens vairs nevarēja būt drošs, ka māja necietīs plūdos, kas radās aizsprostotas izlietnes dēļ. Mareka prieka saucieni, likās, skanēja visās vannas istabās vienlaicīgi.
Vēl kādu laiku atpakaļ Mareks, likās, varēja iztikt bez mums, atrodot, ko darīt un kā tikt ar visu galā. Tā viņš ir iemācījies šūpoties un iegriezt tās, lai sanāk arī karuselis, arī lēkāšanas priekus batutā un tā vēl daudz ko citu. Bet tagad esam pamanījuši, ka viņš grib dalīties savā priekā ar citiem. Viņš nāk un velk aiz rokas katru, kas gadās ceļā. Viņam gribas kompāniju. Un viņš grib to pateikt! Tāpēc viņš īd un čīkst, gluži tāpat, ka visi savu vecāku lolojumi noteiktā vecumā.
Marekam vajag nedaudz vairāk laika, nekā pārējiem bērniem. Bet viņš arī saprot, ka augstākais labums ir končas, nekas nevar būt labāk par dubļiem un ūdeni un, ja to visu ļauj viņam pašam atklāt un dod viņam pietiekami daudz brīvības, mēs ticam, ka viņš ir uz pareizā ceļa, un viss vēl ir priekšā.
