Par neredzamajiem bērniem Latvijā

Share Button

Aicinājums atbildīgajām personām un līdzcilvēkiem Starptautiskā bērnu aizsardzības dienā.

Šodien, 1.jūnijā ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, bet Latviju ar apbrīnojamu regularitāti pāršalc ziņas par bērnu nāves un vardarbības gadījumiem. Biedrība “Zvannieku mājas” vēlas paust savu satraukumu par arvien biežāk izskanējušajām ziņām par šiem gadījumiem un atbildīgo valsts iestāžu vienaldzīgo attieksmi.

Īpašu mūsu neizpratni radīja š.g.27.maija laikrakstā “Diena” publicētajā rakstā “Lestenes pagastā atrod maza bērna galvaskausu, māte dienestus maldinājusi” sniegtā informācija, ka konkrētajai Lestenes pagasta mātei ir 4 bērni, no kuriem tikai jaunākais atstāts dzīvot pie mātes, bet vecākie bērni nodoti audzināšanā citiem. Bāriņtiesa šo ģimeni sauc par nelabvēlīgu, bet nevarēja iedomāties, ka tur varētu notikt tāda traģēdija un situācija nebija tāda, lai atņemtu sievietei aprūpes tiesības uz jaunāko bērnu.

Te nu mums ir jājautā – kā tas nākas, ka situācija bija pietiekami slikta, lai sievietei neļautu audzināt trīs vecākos bērnus, bet priekš jaunākā bērna tā situācija nav bijusi tik slikta?

Atļausimies apgalvot, ka šis nebūt nav vienīgais gadījums, kad bāriņtiesas tā rīkojas. Biedrība “Zvannieku mājas” regulāri savā praksē saskaras ar šādām situācijām, kas liek mums domāt, ka šī ir valsts sistēmiska problēma un nepareizas valsts politikas rezultāts.

Saskaņā ar Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datiem  2009.gadā Bāriņtiesu redzeslokā nonākuši 3916 bērni, kuru ģimenēs viņiem netiek nodrošināta pienācīga aprūpe, bet tikai 1657 bērnu vecākiem atņemtas bērnu aprūpes tiesības, t.i., bērniem tiek nodrošināt ārpusģimenes aprūpe. Tā tad, lielākā puse bērnu paliek dzīvībai un veselībai apdraudētā situācijā, jo valsts iestādes neuzskata situāciju par ‘pietiekami sliktu’, lai tās iejauktos. Šie skaitļi būti attaisnojami vienīgi tad, ja atbildīgas instances, t.i., sociālais dienests, ieguldītu prāvus līdzekļus un profesionālu darbību, lai ģimeni kopumā rehabilitētu. Bet tas nenotiek. Pārrunas un apciemošanas nevaram uzskatīt par nopietnu palīdzību ģimenēm.

Ir pamats uzskatīt, ka ir daudz šādu gadījumu, kad vecākie bērni atrodas ārpus ģimenes aprūpē, bet jaunākie bērni tiek atstāti par ķīlniekiem šajās neprognozējamās ģimenēs, kurās vairāk kā skaidrs – bērnu veselība un dzīvība ir apdraudēta. Šī situācija ir iespējama, jo šie mazuļi nespēj dot signālu par notiekošajām ciešanām. Tajā pašā laikā, uz līdzcilvēku izteikto satraukumu, Bāriņtiesas atbild, “ģimenēm jādod iespēja”, bažīgi piebilstot, “šobrīd nav iemesla bērna izņemšanai no ģimenes, jāgaida”. Parasti ne vienu no iesaistītajiem līdzcilvēkiem šādi argumenti nepārliecina, drīzāk izsauc sašutumu un bezspēcības sajūtu ietekmēt situāciju. Bet jautājums ir un paliek – kādēļ Bāriņtiesas nereaģē un pieļauj šo eksperimentu?

Mūsu pieredze liecina, ka ir 2 galvenie iemesli, kādēļ tas tā:

1) Valsts politika ir, ka par jebkuru cenu (un kā mēs redzam Lestenes gadījumā – arī bērna dzīvības cenu) bērns pēc iespējas ilgāk ir jāatstāj bioloģiskajā ģimenē,

2) Bāriņtiesas izvairās pieņemt adekvātus lēmumus, jo pašvaldībām (kas ir bāriņtiesu darbadevēji) neatrodas finansējuma šo bērnu ārpusģimeņu aprūpes nodrošināšanai.

Te nu gan ir jāpiebilst, ka mēs neesam pret bērnu atrašanos bioloģiskajās ģimenēs. Gluži pretēji – mēs uzskatam, ka bērniem ir jāaug ģimenē un jāsaņem vecāku rūpes un mīlestība. Bet biedrības pieredze liecina, cik šokējoši bieži mums nākas saskarties ar bioloģisko vecāku vardarbību pret bērniem, bērnu atstāšanu pamestībā un bērnu seksuālo izmantošana ģimenēs. Vai kāds nojauš, cik daudz bērnu Latvijā piedzimst incesta rezultātā – seksuālas vardarbības bioloģiskās ģimenes teritorijā? Biedrības pieredze rāda, ka šis skaitlis neapzināti liels!

Mūsu ieskatā bērnu atstāšana bioloģiskajās ģimenēs būtu attaisnojama, tikai tad, ja patiesi tiktu veikts intensīvs sociālais darbs ar šīm ģimenēm, nevis veikta formāla uzraudzība. Interesanti, ka Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa regulāri norāda, ka vardarbība ģimenēs pieaug , bet bāriņtiesu darbības pārskati runā pretējo – ik gadu to bērnu, kuru vecāku aprūpes tiesības ir atņemtas, samazinās . Atļausimies apgalvot, ka tas ir ne jau tādēļ, ka problēmas tiek atrisinātas un Latvijā samazinās to bērnu skaits, kam ir problēmas bioloģiskajās ģimenēs, bet gan tādēļ, ka valsts/pašvaldības apzināti izvairās šo problēmu saredzēt un to risināt. Katrs bērns, kas ir izņemts no bioloģiskās ģimenes, nonāk valsts/pašvaldības aprūpē, bet valsts/pašvaldības neatrod finansējuma šo problēmu risināšanai. Līdz ar to daudz izdevīgāk ir realizēt valsts programmu “par katru cenu (arī dzīvības) atstāt bērnu bioloģiskajās ģimenēs”.

Biedrība “Zvannieku mājas” 2008.gada augustā ar atklātu vēstuli vērsās pie valsts galvenajām amatpersonām – Valsts prezidenta Valda Zatlera, Ministru prezidenta Ivara Godmaņa, Bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika, Labklājības ministres Ivetas Purnes, Saeimas deputātu frakcijām un atbildīgajām komisijām. Diemžēl, reakcija uz to bija nekas vairāk kā birokrātiska ‘atrakstīšanās’ un vārdisku rūpju paušana. Reāli darbi un sistēmiskas izmaiņas situācijas uzlabošanai netika veiktas. Gluži pretēji – valsts ar savām darbībām arvien skaļāk cenšas pateikt: valstij bērnu likteņi neinteresē, tā nav valsts prioritāte un finansējumu problēmu adekvātai risināšanai pat nemeklēsim. Valsts ir likvidējusi Bērnu un ģimenes lietu ministriju, nemitīgi lemj par visu iespējamo pabalstu samazināšanu (pat to, kas nav palielināti 14 gadus!), sociālo dienestu finansējumi ir samazināti tik tālu, ka to darbību par efektīvu ir grūti nosaukt, bet pašvaldībām nav finanšu līdzekļu, ko veltīt bērnu ārpusģimeņu aprūpei.

Jāsecina, ka valsts izvēlas vienkārši neredzēt problēmu kā tādu, līdz ar to cenšas izvairīties no jebkādu risinājumu meklēšanas. Vienkāršāk taču ir atstāt bērnu bioloģiskajā ģimenē pie nespējīgajiem vecākiem ar neadekvātu palīdzību no valsts.

Mēs aicinājām iepriekš un aicinām arī tagad – atvērsim acis un skatīsimies acīs rūgtajai patiesībai – Latvija ir pilna ar pamestībā atstātiem bērniem, kuru veselība un dzīvība ir apdraudēta. Atkārtoti aicinām valsts atbildīgās amatpersonas radīt efektīvu un darboties spējīgu sistēmu, kas darbotos bērna un nevis institūciju interesēs.

Saskatām arī īpašu aicinājumu draudzēm: visās Latvijas pilsētās un pagastos ir vismaz viena un daudzviet vairākas draudzes. Vai tad draudzes ļaudis nebūtu spējīgi visus savas apkārtnes rūpju bērnus pieņemt aprūpē? Tas piešķirtu ticamību vēstij, ko tā sludina par Dieva mīlestību, ticību un cerību.

Tāpat arī aicinām katru vienu Latvijas iedzīvotāju nepalikt vienaldzīgam pret bērna ciešanām – ja vien redzat pamestībā esošos un neaprūpētos – nekavējoties ziņojiet par to attiecīgajām iestādēm, kā arī – uzdrošinieties uzņemties rūpes par šiem bērniem – kļūstiet par šo bērnu aizbildņiem vai audžuvecākiem. Katra uzdrošināšanās palīdzēt var izglābt kāda bērna dzīvību, neatgriezeniski nesagandēt bērna veselību un attīstību, novērst no noziedzības ceļa un dot iespēju dzīvot normālu un pilnvērtīgu dzīvi!

Ar cieņu,

Biedrības “Zvannieku mājas” dibinātājs un mācītājs Juris Cālītis

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *